Tikmēr Kroulijs bija paņēmis no galda spoža krītpapīra bukletu ar muižas attēliem, kurā īpaša vieta bija atvēlēta džakuzi vannām un iekštelpu peldbaseiniem ar uzsildītu ūdeni. Uz aizmugures vāka, kā allaž konferenču centru izdevumos, bija karte ar maldinošu informāciju, ka muižā var iebraukt pa visiem valsts nozīmes autoceļiem, lai gan īstenībā bija uzmanīgi jālavierē pa lauku ceļiem, kas jūdzēm tālu vijās uz abām pusēm.
- Varbūt esam apmaldījušies? - Azirafals sāka šaubīties.
-Nē.
- Tad nelaikā.
- Tas gan.
Kroulijs šķirstīja bukletu, meklēdams kādu pavedienu. Varbūt būtu par daudz prasīts, lai Čalotāju ordenis vēl būtu tepat. Galu galā mūķenes savu uzdevumu bija izpildījušas. Kroulijs klusi nošņācās. Iespējams, viņas devušās uz tumšāko Amerikas nostūri atgriezt kristiešus, tomēr viņš turpināja lasīt. Dažreiz tādos izdevumos ir vēsturiski fakti, jo uzņēmumi, kas nedēļas nogalē iznomā telpas konferencēm (kurās spriež par Darbinieku Mijiedarbību vai Mārketinga Stratēģisko Dinamiku), grib just stratēģisko mijiedarbību ar pašu ēku - plus mīnus pāris pārbūvju, pilsoņu karš un divi lieli ugunsgrēki -, kuru kāds Elizabetes laika sponsors bija nodēvējis par mēra dziednīcu.
Diez vai Kroulijs cerēja izlasīt, ka pirms vienpadsmit gadiem muižā darbojās sātanistu ordeņa klosteris, kam šī darbošanās diez ko labi nepadevās, bet ej nu sazini!
Viņiem tuvojās aptaukojies vīrietis tuksneša aizsargtērpā ar plastmasas kafijas tasi rokā.
- Kas uzvar? - viņš draudzīgi pajautāja. - Jaunais Evansons no Progresīvās plānošanas, vai zināt, ne pa jokam ieskrambāja man elkoni.
- Mēs visi zaudēsim, - Kroulijs nevērīgi izmeta.
Laukā sākās apšaude. Ne jau krāsu bumbiņu plīkšķi
un švīksti, bet ārkārtīgā ātrumā gaisā sprakšķoši aerodinamiska svina gabaliņi.
Šāvieniem atbildēja aprauti blīkšķi.
Rezervisti saskatījās. Nākamais trieciena vilnis izbir-dināja vienu no neglītajiem Viktorijas laikmeta vitrāžu logiem pie durvīm un izrāva robus apmetumā pie Kroulija galvas.
Azirafals saķēra viņu aiz rokas.
- Velns ar ārā, kas tad tas? - eņģelis brīnījās.
Kroulijs smaidīja kā čūska.
naidžels tompkinss pamodās ar vieglām galvassāpēm, nespēdams atcerēties, kas ar viņu notika. Viņam nebija lemts zināt, ka cilvēka smadzenes, redzot baisu, neaptveramu ainu, iespiež to apzinātas aizmirstības kārtā, tāpēc visa vaina tika novelta uz krāsu lodītes šāvienu galvā.
Kā pa miglu viņš apjauta, ka ierocis kļuvis smagāks, tomēr apjukumā līdz galam nesaprata, kāpēc. Viss kļuva skaidrs brīdī, kad Tompkinss nomērķēja uz iekšējā audita daļas kursu vadītāju Normenu Veteredu un nospieda gaili.
- nesaprotu, kāpēc tu esi tik satriekts, - Kroulijs brīnījās.
- Viņš taču
- Jā, bet tu viņu uzrīdīji... neaizsargātiem cilvēkiem! -Azirafals pārmeta.
- Tā nemaz nav, - Kroulijs atbildēja. - Ne gluži. Godīga spēle.
finanšu plānošanas komanda gulēja ar sejām pret grīdu telpā, kas savulaik bija atpūtas istaba, bet tagad kalpoja citiem mērķiem.
- Es vienmēr esmu teicis, ka Tirdzniecības nodaļai nevar uzticēties, - sacīja Finanšu vadības priekšnieka vietnieks. - Maitas.
Virs viņiem sienā ieurbās lode.
Steidzīgi pierāpojis pie bariņa, kas bija sanācis ap nokritušo Veteredu, viņš apvaicājās:
- Nu un kā?
Algu nodaļas priekšnieka asistents satriekts atbildēja:
- Pavisam ļauni. Lode izskrēja cauri visam - caurlaidei, braukšanas biļetei, ēdnīcas taloniem un tā tālāk.
- Izņemot
Bridi visi ar klusām šausmām skatījās uz lodes caururbto kabatas portfeli.
- Bet kāpēc? - algu ierēdnis brīnījās.
Iekšējā audita priekšnieks atvēra muti, lai teiktu kaut ko saprātīgu, tomēr nespēja. Katram ir savas vājības, un šoreiz viņam bija trāpīts tieši vājajā vietā. Divdesmit gadi vienā darbavietā. Viņš bija gribējis kļūt par lietišķās grafikas speciālistu, bet karjeras nodaļa nelikās to dzirdam. Divdesmit gadi, pārbaudot BF 18 formulārus, divdesmit gadi, mokoties ar sasodīto kabatas kalkulatoru, kamēr Perspektīvās plānošanas nodaļā bija datori. Un tagad nezināmu iemeslu dēļ, bet, iespējams, saistībā ar reorganizāciju un vēlmi atbrīvoties no priekšlaicīgas pensijas izmaksas, uz viņu šāva ar kaujas lodēm.
Viņa acīs uzplaiksnīja nāves bailes.
Viņš pameta skatienu lejup uz savu ieroci. Nikns un apjucis, kā pa miglu vīrietis redzēja, ka šautene ir lielāka un tumšāka par to, kuru viņam izsniedza. Arī smagāka.
Nomērķējis uz tuvākajiem krūmiem, audita priekšnieks noskatījās uz ložu krusu, kas triecās aizmirstībā.
Pēc tam viņš uzmeta skatienu saviem padotajiem.
- Labs ir, zēni, gan jau mēs tos maitasgabalus dabūsim rokā!
- manuprāt, neviens nav
- Ejam, - viņš teica. - Papētīt apkārtni, kamēr visi vēl aizņemti.
NAKTI ŠĶĒLA LODES.