- Varbūt muiža privatizēta? - Kroulijs paraustīja plecus.
- Vai arī tu izvēlējies nepareizo ceļu.
- īstā vieta, kad tev saku. Gājuši.
Abi izkāpa no automašīnas. Pēc trīsdesmit sekundēm uz viņiem tika raidīti šāvieni. Neticami precīzi.
lai nu ko, bet pavēles Mērija Hodžsa, savulaik Daiļrunātāja, centās pildīt. Viņai patika pavēles. Tās vienkāršoja dzīvi.
Ar pārmaiņām gan tā neveicās. Mērijai tiešām patika Čalotāju ordenis. Tur viņa beidzot ieguva draugus. Viņai bija sava istaba. Protams, Mērija zināja, ka tiek iesaistīta pasākumos, kas, raugoties no noteikta skatpunkta, ir slikti, Taču trīsdesmit gadu laikā viņa bija daudz ko redzējusi, tāpēc neloloja ilūzijas par to, uz ko spējīgi ļautiņi, lai tik savilktu galus kopā. Turklāt ēdiens bija gards un varēja satikt daudz interesantu cilvēku.
Pēc ugunsgrēka ordenis (kas nu no tā bija atlicis) pārcēlās. Galu galā, tā vienīgā sūtība bija izpildīta. Mūķenes aizgāja katra savu ceļu.
Mērija palika. Muiža viņai patika, un kādam taču jābūt uz vietas un jāuzrauga atjaunošanas darbi, jo celtniekiem tak mūsdienās uzticēties nevar, visu laiku, tā sakot, jāstāv blakus. Līdz ar to Mērija lauza zvērestu, taču klostera priekšniece viņu mierināja, ka viss esot kārtībā, neesot par ko uztraukties, melnās mūķenes varot atkāpties no solījumiem, un pēc simt gadiem visiem tāpat būšot vienalga, pareizāk sakot, pēc vienpadsmit gadiem. Ja jau Mērija veļoties palikt un darboties, tad, lūdzu, darbu saraksts un adrese, uz kuru pārsūtīt visu korespondenci, izņemot vēstules brūnās aploksnēs ar caurspīdīgu taisnstūri adresei.
Un tad ar viņu bija noticis kaut kas dīvains. Palikusi izpostītajā ēkā un darbodamās vienā no mazāk cietušajām telpām, strīdēdamās ar vīriem, kas, aizsprauduši aiz ausim cigarešu galus, staigā ar kaļķiem apputējušās biksēs un lūkojas kabatas kalkulatorā, kas uzrāda atšķirīgus ciparus, ja ievadītās naudas summas ir lietotās banknotēs, Mērija atklāja to, par ko agrāk pat nenojauta.
Zem muļķības un izdabāšanas kārtu kārtām viņa atklāja sevī Mēriju Hodžsu.
Izrādījās, ka iztulkot celtnieku tāmes un pievienotās vērtības nodokli ir tīri viegli. Aizgājusi uz bibliotēku un paņēmusi vairākas grāmatas, Mērija saprata, ka finanšu pasaule ir saistoša un viegli uztverama.
Viņa vairs nelasīja sieviešu žurnālus, kas raksta par romantiku un adīšanu, to vietā izvēloties tādus, kas informē par orgasmu, tomēr arī no tiem atteicās, atstādama prāta stūrītī piezīmi tādu piedzīvot (ja nu kādreiz noder), jo arī tie piedāvāja romantiku un adīšanu, tikai citā formā. Beigās viņa pievērsās izdevumiem, kas raksta par ekonomiskiem jautājumiem.
Ilgi domājusi, Mērija no kāda pārsteigta, augstprātīga Nortonas dīlera nopirka mazu datoru. Pēc rosīgas nedēļas viņa aizveda to atpakaļ. Ieraudzījis Mēriju ienākam veikalā, dīleris nosprieda, ka viņa nemāk iespraust kontaktdakšu, taču izrādījās, ka datoram nav blakusprocesora 387. Tik daudz viņš kā dīleris zināja - galu galā kā dīleris viņš zināja visādus garus vārdus -, taču sarunas gaitā ātri zaudēja vīzdegunību. Mērija Hodžsa bija paņēmusi līdzi vairākus žurnālus. Gandrīz visos virsrakstos bija minēts personālais dators, un daudzi raksti un kritiski apskati bija rūpīgi apvilkti ar sarkanu tinti.
Mērija lasīja par jaunā laikmeta sievietēm, nenojauzdama, ka pati bija piederējusi pie vecajām. Tomēr padomājusi nolēma, ka šādi virsraksti ir vienā kategorijā ar romantiku un adīšanu un orgasmiem, bet galvenais taču ir būt pašai - tik ļoti pašai, cik vien iespējams. No sākta gala viņai bija tieksme uz melnu vai baltu apģērbu. Bet tagad galvenais bija saīsināt svārku apakšmalu, paaugstināt papēžus un noņemt galvautu. .
Vienudien, šķirstīdama žurnālu, Mērija atklāja, ka valstī acīmredzot ir neremdināma prasība pēc milzīgām ēkām plašos laukumos, kuras vadītu cilvēki, kas saprot uzņēmēju pasaules vajadzības. Nākamajā dienā viņa pasūtīja vēstuļpapīru Tedfīldas muižas konferenču un Menedžmenta apmācības centram, spriezdama, ka pēc pasūtījuma saņemšanas jau zinās visu, kas vajadzīgs muižas pārvaldei.
Nākamajā nedēļā presē parādījās sludinājumi.
Viss izdevās lieliski, jo Mērija Hodžsa jau karjeras sākumā saprata, ka menedžmenta kurss nav sēdēšana slaidu projektora priekšā. Ar to vien nepietiks, jo mūsdienu uzņēmumi gaida daudz vairāk.
Un viņa par to gādās.
kroulijs noslīga zemē, ar muguru atbalstīdamies pret pieminekli. Azirafals jau vēkšpēdus gulēja rododendru krūmā, un uz viņa mēteļa pletās tumšs plankums.
Arī Kroulijs juta, ka viņa krekls kļūst mikls.
Tiešām smieklīgi. Lai nu kas, bet nāve šobrīd nekam nederēja. Vajadzēs skaidroties bez sava gala. Pie jauna ķermeņa tik viegli netikt, un priekšniecībai būs jāzina, kur palika vecais. Tas bija tikpat kā izlūgties pildspalvu no neiedomājami vīzdegunīga kancelejas preču pārdevēja.
Kroulijs neticīgi apskatīja savu roku.
Velniem piemit spēja redzēt tumsā, un viņa roka bija dzeltena. No tās plūda asinis dzeltenā krāsā.
Kroulijs uzmanīgi aplaizīja pirkstu.