Labas zīmes

Taču VIŅI jau mina pedāļus, traukdamies uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi, vadoties paši pēc sava maršruta, kas bija īsāks un gleznaināks nekā mistera Tailera ieteiktais.

R. p. tailers prātā jau bija sacerējis garu vēstuli par mūsdienu jaunatnes netikumiem. Tajā viņš iztirzāja arvien zemāko izglītības līmeni, cieņas trūkumu pret vecākiem un gudrākiem cilvēkiem un to, ka mūsdienu jaunie taču arvien slāj salīkuši, nevis iet ar taisnu muguru, kā pienākas, tāpēc aug noziedzība un būtu laiks atgriezties pie obligātā dienesta nacionālajā karaspēkā, būtu jāievieš arī miesas sodi, pēršana un īpašas atļaujas suņu turēšanai.

R. P. Tailers bija ļoti apmierināts ar savu sacerējumu. Prātā iezagās aizdomas, ka raksts būs par labu Tedfīldas Reklāmai, tāpēc beigās viņš nolēma sūtīt to uz The Times.

Puk-puk-puk.

- Atvainojiet mani, mīļais, - atskanēja maiga sievietes balss, - mēs laikam esam apmaldījušies.

Pie paveca motorollera stūres sēdēja pusmūža sieviete. Viņai cieši pieķēries un aizmiedzis acis, sēdēja vīrelis lietusmētelī ar spilgti zaļu ķiveri galvā. Starp abiem bija iespiests senlaiku šaujamais ar piltuvei līdzīgu stobru.

- Bet uz kurieni jūs braucat?

- Uz Tedfīldu, adresi gan precīzi nezinu, bet mēs kādu meklējam, - sieviete stāstīja un tad pavisam citā balsī piebilda: - Viņa vārds ir Ādams Jangs.

R. P. Tailers satrūkās.

- Jūs meklējat to puiku? - viņš prasīja. - Ko tad viņš atkal savārījis? Nē, labāk nesakiet, es nemaz negribu zināt.

- Puika? - sieviete brīnījās. - Tu man neteici, ka tas ir zēns. Cik viņam gadu?

Brīdi klusējusi, viņa jau citā balsī atbildēja:

- Vienpadsmit. Nu, varēji gan pateikt agrāk. Tas visu nevajadzīgi sarežģī.

R. P. Tailers tikai noskatījās, līdz beigās saprata, kas notiek. Sieviete bija vēderrunātāja. Tas, ko viņš sākumā noturēja par vīrieti zaļā ķiverē, bija marionete. Nez kā viņš bija to uzskatījis par cilvēku. Jā, par labu gaumi tas neliecināja.

- Redzēju Ādamu Jangu pirms trim četrām minūtēm, -misters Tailers atbildēja. - Kopā ar drauģeļiem viņš bija ceļā uz amerikāņu gaisa karabāzi.

- Augstā debess, - sieviete pēkšņi nobālēja. - Man jeņķi nekad nav patikuši. Lai gan īstenībā viņi ir tīri jauki cilvēki, vai zināt. Tādiem, kas, spēlējot futbolu, visu laiku ķer bumbu ar rokām, nevar ticēt.

- Lūdzu, atvainojiet, - R. P. Tailers sacīja, - bet, manuprāt, jums lieliski padodas. Visai iespaidīgi. Esmu vietējā Rotari kluba priekšsēdētāja vietnieks un gribu pajautāt: vai nepiedāvājat izbraukuma šovus?

- Vienīgi ceturtdienās, - misis Treisija nelaipni atbildēja, - turklāt par papildu samaksu.

- Es gribētu zināt, vai jūs varat parādīt mums ceļu uz...

Misteram Taileram jau sāka apnikt. Neteikdams ne

vārda, viņš izstiepa pirkstu.

Mazais motorollers aizpukšķināja pa šauro lauku ceļu.

Pelēkā marionete ar zaļo ķiveri pagriezās, atvēra vienu aci un noķērca:

- īsts dienvidnieku pāķis!

R. P. Tailers jutās aizvainots, taču ari vilies, jo bija cerējis, ka marionete vairāk atgādinās cilvēku.

desmit minūšu gājienā no ciema R. P. Tailers apstājās. Šucis devās kārtējā izlūkgājienā, bet saimnieks pameta skatienu pāri žogam.

Tautas ticējumus R. P. Tailers diez kā nepārzināja, tomēr nešaubījās, ka uz zemes apgūlušās govis liecina par lietus tuvošanos. Ja tās stāv kājās, var cerēt uz skaidru laiku. Bet šīs govis cita pēc citas lēni meta kūleņus, un Tailers prātoja, ko tas varētu nozīmēt.

Viņš paraustīja degunu. Kaut kur dega. Nepatīkama metāla, apsviluša kaučuka un ādas smaka.

- Atvainojiet, - aiz muguras kāds ierunājās.

R. P. Tailers pagriezās.

Uz ceļa stāvēja liela, savulaik melna automašīna vienās liesmās. Pa tās logu izliecās vīrietis saulesbrillēs un sāka caur dūmiem runāt:

- Atvainojiet, pat nezinu, kā apmaldījos. Vai jūs nepateiktu, kā aizbraukt uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi? Manuprāt, tepat vien jābūt.

Bet jūsu mašīna deg!

Nē, Tailers nespēja to pateikt. Viņš taču pats zina, vai ne? Sēž ugunī. Varbūt tas kāds triks?

Tāpēc viņš atbildēja:

- Manuprāt, jūs pirms jūdzes nogriezāties nepareizi. Ceļa zīme tur ir nogāzta.

Svešais pasmaidīja.

- Droši vien, - viņš pamāja.

Mirgojošo oranžo liesmu gaismā viņš izskatījās gandrīz velnišķīgs.

Kad no automašīnas puses uzpūta vējš, Taileram gandrīz aizsvilās uzacis.

Atvainojiet, jauno cilvēk, jūsu mašīna deg, bet jūs sēžat tajā sveiks un vesels, lai gan tajā noteikti ir neciešama svelme.

Nē.

Varbūt pajautāt, vai viņam nevajag palīdzību?

Tomēr R. P. Tailers tikai rūpīgi skaidroja, kā aizbraukt, cenzdamies neblenzt.

- Lieliski. Esmu jums lielu pateicību parādā, - Kroulijs teica, vērdams ciet mašīnas logu.

R. P. Tailers juta, ka tomēr kaut kas jāsaka.

- Atvainojiet, jauno cilvēk...

-Jā?