Labas zīmes

Pie vārtiem piebrauca liela kravas mašīna. Smalka un oficiāla - lai gan pēc tam seržants nesaprata, kāpēc viņam bija šķitis, ka mašinai ir motocikla dzinējs.

No tās izkāpa četri ģenerāļi. Seržants atkal šaubījās, kāpēc pats tā nosprieda. Dokumenti bija kārtībā. Jāatzīst, viņš nespēja atcerēties, kādi tieši, bet kārtībā. Sveicinādams viņš pielika roku pie cepures.

Viens no ģenerāļiem paziņoja:

- Pārbaude bez brīdinājuma, kareivi.

Seržants Tomass A. Deisenburgers atbildēja:

- Ser, man neviens nav teicis, ka šodien varētu būt pārbaude bez bridinājuma.

- Bet, protams, - viens no ģenerāļiem paskaidroja, - tāpēc jau to sauc par pārbaudi bez bridinājuma.

Seržants atkal salutēja.

- Ser, lūdzu, saskaņojiet pārbaudi ar bāzes vadību, ser, - viņš nedroši sacīja.

Garākais un tievākais no ģenerāļiem pagāja malā, uzgrieza visiem muguru un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Viens no pārējiem draudzīgi apskāva seržanta plecus un sazvērnieciski pieliecās tuvāk.

- Bet tagad paklausieties, - viņš nopētīja uzšuvi ar seržanta uzvārdu, - Deisenburger, došu jums padomu. Tā ir pārbaude bez brīdinājuma, saprotat? Pārsteigums. Tātad nekādu signālu, kamēr mūsu darbs nav galā, skaidrs? Jums noteikti jāpaliek postenī. Jūs kā profesionāls kareivis taču saprotat, vai ne?

Piemiedzis aci, viņš turpināja:

- Pretējā gadījumā būs tādas ziepes, ka jums nāksies salutēt katram sīkvelnam.

Seržants Tomass A. Deisenburgers nenovērsa skatienu no runātāja.

- Ierindniekam, - nošņāca sieviete ģenerāļa mundieri ar uzšuvi Karra.

Seržants pirmo reizi mūžā redzēja sievieti-ģenerāli: viņas gadījumā tas bija nenoliedzams progress.

-Ko?

- Ierindniekam. Nevis sīkvelnam.

-Jā. Tā jau es domāju. Ierindniekam. Skaidrs, kareivi?

Seržants apsvēra savas ierobežotās iespējas.

- Ser, inspekcija bez brīdinājuma, ser? - neko vairāk viņš nespēja pateikt.

- Pagaidām slepena, šobrīd, - teica Bads, kurš gadiem bija apguvis federālās valdības leksiku, kas tagad atausa viņa atmiņā.

- Ser, protams, ser, - seržants izdvesa.

- Kārtīgs cilvēks, - teica Bads, kad viņš pacēla vārtu barjeru. - Tālu tiksiet.

Iemetis skatienu pulkstenī, Bads piebilda:

- Pavisam drīz.

dažreiz cilvēki ļoti atgādina bites, kas spīvi aizsargā savu stropu, ja kāds tam tuvojas. Bet, ja esi ticis iekšā, darbīgās bites uzskata, ka tā ir priekšniecības lieta un nepievērš svešajam uzmanību, tāpēc dažādi parazitējoši kukaiņi tur var dzīvot kā dieva ausī. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Neviens neapstādināja četrus svešiniekus, kas mērķtiecīgi gāja pa garu, zemu ēku, virs kuras pletās radioraidītāju mežs. Neviens nepievērsa viņiem uzmanību. Varbūt cilvēki vispār neko neredzēja. Iespējams, ka viņu smadzenēs bija ieprogrammēts, kas jāredz un kas ne, jo tās nav aprīkotas tā, lai redzētu Karu, Badu, Piesārņojumu un Nāvi, ja tie grib palikt neredzami, un šis aklums cilvēkos ir attīstīts tik labi, ka bieži vien tie nemana tos pat savā vistuvākajā apkārtnē.

Signalizācijai, protams, smadzeņu nebija, tāpēc tā ieraudzīja četras personas, kurām nevajadzēja būt bāzē, un sāka griezīgi gaudot.

Ņūtons nesmēķēja, jo negribēja, lai nikotīns iekļūst viņa auguma templī, precīzāk, mazajā velsiešu metodistu kapelā. Ja viņš būtu pīpmanis un nervu nomierināšanai tobrīd smēķētu, tad noteikti aizrītos ar cigareti mutē.

Anatēma apņēmīgi piecēlās un nogludināja svārku ieloces.

- Neuztraucies, - viņa teica, - uz mums tas neattiecas. Varbūt iekšā kaut kas notiek.

Redzot Ņūtona bālo seju, viņa pasmaidīja.

- Beidz taču, - Anatēma sacīja. - Šī nav gangsterfilma.

- Nē. Pirmām kārtām, šie te ir labāk apbruņoti, - Ņūtons atbildēja.

Anatēma palīdzēja viņam piecelties.

- Neņem galvā, - viņa mierināja, - nešaubos, ka tu kaut ko izdomāsi.

karš secināja, ka visi četri diemžēl nespēj dot vienādu ieguldījumu. Viņa bija pārsteigta pati par sevi, ka tik labi pārzina moderno apbruņojumu, kas bija daudz efektīvāks par asiem metāla gabaliņiem, tikmēr Piesārņojums, protams, smējās par absolūti drošajām, nekļūdīgajām ierīcēm. Pat Bads vismaz zināja, kas ir datori. Tomēr... hm, viņš neko nedarīja, tikai klīda apkārt, lai gan ar zināmu stilu. Karam ienāca prātā, ka varbūt ari pienāks diena, kad vairs nebūs karu, bada, pat piesārņojuma, tāpēc ceturtais un varenākais jātnieks nekad nav bijis, kā saka, savējais. Gandrīz vai kā futbola komandā iemaldījies nodokļu inspektors. No vienas puses, protams, labi, ka viņš ir tavā pusē, bet, no otras, ar tādu negribas pēc mača krodziņā iedzert un pačalot. Blakus tādam tu nejūties līdz galam komfortabli.

Nāve skatījās pār Piesārņojuma kaulaino plecu brīdī, kad caur viņu izskrēja vairāki kareivji.

KAS TĀS PAR SPĪDĪGĀM LIETIŅĀM? viņš jautāja kā cilvēks, kurš zina, ka atbildi nesapratīs, tomēr vēlas izrādīt interesi.

- Septiņu segmentu šķidro kristālu ekrāni, - Piesārņojums atbildēja un maigi pārlaida roku releju rindai, kas no viņa pieskāriena izkusa.

Pēc tam viņš ielaida tajos vīrusu baru, kas paši vairojas, un tie aizzibēja elektroniskajā izplatījumā.

- Manis pēc tās nolādētās sirēnas varētu apklust, -murmināja Bads.