Labas zīmes

(Kungi, es dienestā darīju savai valstij godu. Ar šausmām un bailēm ievēroju, ka pa mūsu cēlo lauku ainavu braukā Tedjīldas bāzes lidotāji, izskatīdamies kā īsti laupītāji. Lai gan augsti vērtēju Rietumu pasaules brīvības aizstāvēšanu...)

Taču mīlestība uz padomdošanu guva virsroku.

- Pusjūdzi pa šo ceļu atpakaļ, tad pa kreisi, bāze ir nožēlojamā stāvoklī, esmu jau ne reizi vien rakstījis uz domi ar jautājumu, kas viņi galu galā ir: tautas kalpi vai kungi? Kas viņiem maksā algu? Jā, pēc tam pa labi, nu, ne gluži, īstenībā jau pa kreisi, bet paši redzēsiet, ka beigās tiešām jāgriežas pa labi, un tur ir uzraksts Poritsleina, un apvidus kartē redzēsiet, ka tā nemaz nav Poritsleina, bet Foresthilleinas gals. Tur būs ciems, tad garām Vērsim un Vijolei, tas ir krogs, pēc tam tiksiet pie baznīcas (cilvēkiem, kas veido apvidus kartes, esmu norādījis, ka dievnamam ir smaile, nevis tornis, rakstīju par to pat Tedfīldas Reklāmai ar ierosinājumu organizēt vietēju kampaņu, lai panāktu labojumus kartē, un no sirds ceru, ka vienreiz tie ļautiņi sapratīs, ar ko viņiem darīšana, un uzreiz mainīs viedokli). Gabaliņu tālāk būs krustojums, un tad varat griezties uz atzaru pa kreisi vai arī doties taisni uz priekšu, un beigās šā vai tā nokļūsiet gaisa bāzē (lai gan pa kreisi ceļš būs teju desmitdaļjūdzi īsāks), garām nepabrauksiet.

Bads palūkojās viņā ar tukšām acīm.

- Es... es nezinu, vai sapratu pareizi... - viņš iesāka.

ES SAPRATU. BRAUCAM!

Šucis klusi iesmilkstējās un trīcēdams metās pie R. P. Tailera.

Svešinieki uzkāpa motociklos. Viens, ģērbies baltā (R. P. Tailers nosprieda, ka šis izskatās pēc hipija), nosvieda zālienā tukšu čipsu turzu.

- Atvainojiet, vai tas ir jūsu maisiņš? - Tailers uzbrēca.

- Nē, tas nepieder man, bet visiem, - puisis atbildēja.

R. P. Tailers izstiepās pilnā augumā.¹

-Jaunais cilvēk, - viņš teica. - Ko jūs teiktu, ja es ienāktu jūsu mājā un mētātu atkritumus, kur pagadās?

Piesārņojums sapņaini pasmaidīja.

- Es būtu ļoti, ļoti apmierināts, - viņš izdvesa, - tas būtu brīnišķīgi.

Uz mitrā ceļa zem viņa motocikla pletās varavīkšņaina eļļas peļķe.

Motocikli ierēcās.

- Es kaut ko nesapratu, - Karš norūca, - kāpēc mums pie baznīcas jānogriežas?

SEKO MAN, UN AR TO PIETIKS, teica garais vīrietis, un visi četri aizbrauca.

R. P. Tailers pavadīja motobraucējus ar skatienu, līdz beigās viņa uzmanību piesaistīja vienmērīgi klikšķi. Viņš pagriezās. Garām aizšāvās četri velosipēdisti, kuriem pa pēdām skrēja šunelis.

- Paklau! Stāt! - R. P. Tailers iekliedzās.

Spēji nobremzējuši, VIŅI apstājās un skatījās uz R. P. Taileru.

- Es jau zināju, ka tas būsi tu, Ādam Jang, kopā ar savu mazo, hm, kliķi. Es gribētu pajautāt, ko jūs, bērni, tik vēlā stundā darāt? Vai jūsu tēvi zina, ka braukājat apkārt?

Riteņbraucēju vadītājs pagriezās.

- Nesaprotu, kāpēc jūs sakāt, ka ir jau vēls, - viņš teica, - manuprāt, kamēr spīd saule, vēl nav vēls.

- Bet jums jau sen vajadzēja būt gultā, - R. P. Tailers paziņoja, - un nerādi man mēli, jaunkundz (tas bija domāts Piparam), - vai arī uzrakstīšu tavai mātei, lai zina, cik nožēlojami un dāmai neraksturīgi uzvedas viņas atvase.

- Lūdzu, atvainojiet, - Ādams izklausījās sarūgtināts, - bet Pipars uz jums tikai paskatījās. Nezināju, ka tas ir aizliegts.

Zālē sākās kņada. Šucis, īpaši smalks franču mājas pūdelis, kuru parasti tur cilvēki, kas nevar atļauties bērnus, juta draudus no Suņa puses.

- Mister Jang, - R. P. Tailers pavēlēja, - lūdzu, aizvāciet savu plušķi... no mana Šuca.

Tailers Sunim neuzticējās. Pirmo reizi tiekoties pirms trim dienām, tas atieza zobus, gailot sarkanām acīm. Tāpēc viņš bija spiests ķerties pie vēstules, kurā norādīja, ka Suns noteikti ir traks un, protams, apdraud sabiedrību, tāpēc visu labā jāizolē, līdz sieva beigās aizrādīja, ka gailošas sarkanas acis nav trakuma pazīme, jo kaut kas tāds notiek tikai filmās, kuras Taileri ne par kādu naudu neskatījās, tomēr kaut kādā brīnumainā veidā par tām zināja visu, kas jāzina.

Ādams bija satriekts.

- Mans suns nav plušķis. Viņš ir vienreizējs. Gudrs. Suns, ej projām no mistera Tailera pretīgā pūdeļa!

Krancis neklausījās. Viņam vēl bija jāapgūst daudzas suņu gudrības.

- Suns! - Ādams draudīgā balsī atkārtoja.

Suns metās atpakaļ pie Saimnieka divriteņa.

- Manuprāt, jūs vēl neatbildējāt uz manu jautājumu. Uz kurieni jūs visi četri tā braucat?

- Uz gaisa karabāzi, - Braiens atbildēja.

- Ja jums nav iebildumu, protams, - Ādams rūgti, dzēlīgi un ironiski sacīja (viņš pats tā cerēja), - ja jūs iebilstat, mums uz turieni laikam nevajadzētu braukt!

- Ak tu nekaunīgo pērtiķēn! - R. P. Tailers iesaucās. - Kad satikšu tavu tēvu, Ādam Jang, skaidri un gaiši pateikšu viņam, ka...