Labas zīmes

Nāve izklaidīgi noknakšķināja pirkstus. Ducis signāltauru nožagojās un apklusa.

-Nezinu, man gan tīri labi patika, - Piesārņojums izteica savu viedokli.

Karš iebāza roku vēl kādā metāla skapītī. Jāatzīst, ka viņa gaidīja kaut ko citu, tomēr, pārbraucot ar pirkstiem un uztaustot elektroniskās detaļas, viss šķita pazīstams. Tā bija atbalss no sajūtas, kāda rodas, turot rokās zobenu. Karš tīksmi nodrebēja, apzinoties, ka šis zobens aptver visu pasauli un zināmā mērā arī debesis. Zobens viņu mīlēja.

Liesmojošais zobens.

Cilvēce vēl nebija lāgā sapratusi, cik bīstami ir zobeni, ja tos mētā, kur pagadās, un iespēju robežās darīja visu, lai šāda kalibra asmeņi tiktu vicināti jo bieži. Uzmundrinoša doma. Jauki apzināties, ka cilvēce tomēr redz atšķirību starp planētas nejaušu un apzinātu uzspridzināšanu.

Tikmēr Piesārņojums jau gremdēja rokas citā plauktā ar dārgu elektroniku.

sargs stāvēja pie cauruma žogā, izskatīdamies apjucis. Šķita, ka bāzē valda satraukums, taču rācijā skanēja tikai sprakšķi. Viņš jau nezin kuro reizi pārlasīja dokumentu savā priekšā.

Viņš savā laikā bija redzējis daudzas identifikācijas kartes - militārās, CIP, FIB, pat VDK -, tomēr kā jaunkareivis vēl nezināja: jo nenozīmīgāka organizācija, jo iespaidīgāka identifikācija.

Šī bija velnišķīgi iespaidīga. Kustinādams lūpas, viņš vēlreiz to pārlasīja, sākot ar Lielbritānijas Lords protektors pavēl un pieprasa... līdz pat uzskaitījumam, kas nonāk viņu rīcībā: malka, virves, degošas eļļas, un parakstam: Raganu armijas pirmais lords adjutants - Slavējiet-Viņu-Visi-Viņa-Darbi-un-Bēdziet-No-Netiklības Smits. Ņūtons turēja īkšķi uz rindas par deviņiem pensiem, kas pienācās par raganu, un centās izskatīties pēc Džeimsa Bonda.

Beigās sarga pētošais intelekts ieraudzīja pazīstamu vārdu.

- Ko nozīmē, - viņš aizdomīgi prasīja, - pienākums nodot jums žagaru saišķus¹?

- Jā, mums tie ir vajadzīgi, - Ņūtons atbildēja. - Iekur-šanai.

- Kam, kam?

- Mēs tos dedzinām.

Sarga sejā parādījās smaids. Un vēl runā, ka angļi ir mīkstmieši.

- Lieliski! - viņš teica.

Un tad sargs juta grūdienu starp lāpstiņām.

- Nomet ieroci! - viņam aiz muguras teica Anatēma, - lai man vēlāk nebūtu jānožēlo.

Tik tiešām, Anatēma nodomāja, juzdama, ka vīrietis bailēs sastingst .Ja viņš nenometīs ieroci un sapratīs, ka man rokā ir zars, tad nošaus mani, un tad man tiešām būs žēl

seržantam a. deisenburgeram pie galvenajiem vārtiem arī negāja viegli. Neliela auguma vīrs lietusmētelī rādīja uz viņu ar pirkstu un murmināja, bet dāma, kas mazliet atgādināja sarga māti, uzstājīgi runāja, pati sevi pārtraukdama citā balsī.

- Mums ir būtiski saņemt atļauju sarunai ar atbildīgo darbinieku, - teica Azirafals. Man tiešām jālūdz... ziniet, es uzreiz pateikšu, ja viņš sāks melot... jā, paldies, es tiešām ticu, ka mēs kaut ko panāksim, ja ļausiet man turpināt... labi... paldies... Es tikai gribēju aizbilst labu vārdu... Jā! Jūs viņu lūdzāt... jā, viss kārtībā... un tagad...

- Vai redzi manu pirkstu? - iebrēcās Šedvels, kurš vēl nebija pavisam šķīries no prātiņa, lai gan tas karājās mata galā. - Redzi? Šis pirksts, puis, var aizsūtīt tevi uz tikšanos ar tavu Radītāju!

Seržants Deisenburgers paskatījās uz melni violeto nagu turpat pie savas sejas. Tiešām ietekmīgs iznīcības ierocis, sevišķi, ja ar tādu gatavoja ēdienu.

Telefonā skanēja tikai sprakšķi. Viņam bija piekodināts neatstāt posteni. Sāka smelgt vecā Vjetnamas trauma.⁹ Sargs pārlika, kādas nepatikšanas viņu gaidīs, ja viņš nošaus cilvēkus, kas nav Amerikas pilsoņi.

četri velosipēdisti nobremzēja gabaliņu no bāzes. Riepu nospiedumi un eļļas plankumi smiltīs liecināja, ka nesen te braukuši ari citi.

- Kāpēc mēs apstājāmies? - Pipars jautāja.

- Man jāpadomā, - Ādams atbildēja.

Ādamam nebūt nebija viegli. Prāts, kas piederēja viņa īstajam es, mēģināja gūt virsroku pār mutuļojošas tumsas uzplūdiem. Lai nu kā, bet viens gan bija skaidrs: viņa trīs sabiedrotie bija cilvēki par visiem simts procentiem. Jau agrāk Ādama dēļ VIŅIEM bija nepatikšanas saplēsta apģērba, apcirptas kabatas naudas dēļ un tā tālāk, bet šoreiz viņš gandrīz noteikti grasījās draugus ieraut pasākumā, kas draudēja ar ko nopietnāku par mājas arestu vai pavēli uzkopt savu istabu.

Taču neviena cita Ādamam nebija.

- Labi, - viņš teica, - manuprāt, mums šis tas būs vajadzīgs. Zobens, kronis un svari.

Visi trīs noskatījās viņā.

- Tūlīt? - Braiens jautāja. - Nekā tamlīdzīga taču te nav.

- Nezinu, - Ādams atbildēja. - Bet, ja labi padomā, ko tik neesam spēlējuši un darījuši...