Labas zīmes

- Slēdži un pogas nav īpaši militāras, - Pipars secināja.

- Nezinu gan, - Ādams iebilda. - Ar slēdžiem un pogām var darīt brīnumus.

- Man Ziemassvētkos uzdāvināja komplektu, - Ven-slideils atzinās, - visādi elektriski nieciņi. Arī slēdži un skalas. Var samontēt radio vai vēl kaut ko, kas pīkst.

- Nezinu, - Ādams domīgi novilka, - es vairāk domāju par speciālistiem, kas iejaucas pasaules militārajā tiklā un liek datoriem un cilvēkiem sākt karu.

- Forši, - Braiens teica, - tas būtu tiešām neganti.

- Tā varētu teikt, - Ādams pamāja.

tedfīldas iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja postenis bija augsts un vientulīgs.

R. P. Tailers, neliela auguma, labi paēdis un apmierināts vīrs, slāja pa lauku ceļu kopā ar sievas pūdelīti Šuci. R. P. Tailers mācēja atšķirt labo no ļaunā, tāpēc viņa dzīvē nebija morālu neskaidrību. Taču ar spēju atšķirt labo no ļaunā viņam nebija gana. R. P. Tailers juta morālu pienākumu pateikt to visai pasaulei.

Neteiksim, ka Rezidentu padomes priekšsēdētāju vilinātu tribīne, polemiska dzeja vai plakāti. Viņš izvēlējās citu mediju: Tedfīldas Reklāmas laikraksta vēstuļu sleju. Ja kaimiņa koks neapdomīgi meta lapas R. P. Tailera dārzā, viņš vispirms tās uzmanīgi sagrāba, sabēra kastēs un nolika kaimiņa durvju priekšā kopā ar bargu zīmīti. Pēc tam viņš rakstīja vēstuli Tedfīldas Reklāmai. Redzēdams pusaudžus, kas sēž zaļumos un klausās pārnēsājamos magnetofonus, R. P. Tailers uzskatīja par savu pienākumu aizrādīt, ka viņi uzvedas nepiedienīgi. Aizbēdzis no viņu ņirdzīgajām piezīmēm, viņš rakstīja Tedfīldas Reklāmai par morālo pagrimumu un mūsdienu jaunatni.

Pēc aiziešanas pensijā (pērn) vēstuļu apjoms pieauga tā, ka pat Tedfīldas Reklāma nespēja tās nodrukāt. Šodien R. P. Tailers pirms vakara pastaigas bija beidzis rakstīt kārtējo ziņojumu ar šādu saturu:

Kungi!

Ar satraukumu ievēroju, ka mūsdienu laikraksti vairs nejūt pienākumu pret sabiedrību - mums, kas maksā jums algas...

Viņš ievēroja uz šaurā lauku ceļa sakritušos zarus, secinādams, ka viņi, uzsūtot vētru, nedomā par sakopšanas tēriņiem. Par vides sakārtošanu būs jāmaksā Draudzes padomei. Bet mums, nodokļu maksātājiem, jāsarūpē viņiem algas...

Viņi R. P. Tailera izpratnē bija Radio 4⁸ sinoptiķi, kuri jāvaino par laikapstākļiem.

Šucis, apstājies ceļmalā, pie dižskābarža pacēla kāju.

R. P. Tailers samulsis novērsās. Iespējams, ka vienīgais ikvakara pastaigas mērķis bija atļaut sunim nokārtot dabiskās vajadzības, taču R. P. Tailers to neparko neatzītu pat domās. Viņš paskatījās uz negaisa mākoņiem, kas blīvējās debesīs augstos, netīri pelēkos un melnos kalnos. Mākoņus šaustīja mirdzošas zibens mēles kā sākuma kadros filmā par Frankenšteinu, taču skatienu saistīja ne jau tas, bet fakts, ka, tikuši līdz Tedfīldas robežai, tie apstājās.

Mākoņu vidū spīdēja dienasgaismas ielāps - gaisma bija dzeltena un saspīlēta kā mākslots smaids.

Visapkārt valdīja pilnīgs klusums.

Un tad atskanēja klusa rēkoņa.

Uz šaurā ceļa parādījās četri motocikli, kas aizšāvās garām R. P. Taileram un nogriezās gar stūri, iztramdīdami fazānu tēviņu, kurš nervozi metās pāri takai, nozibot kā rūsgani zaļa svītra.

- Mežoņi! - R. P. Tailers sauca nopakaļ.

Dabas ainava taču bija radīta viņam, nevis motorizētiem huligāniem.

Viņš paraustīja suni aiz pavadas, un abi sāka iet.

Pēc dažām minūtēm nogriezies gar stūri, R. P. Tailers ieraudzīja trīs motociklistus, kas bija sastājušies ap vētras upuri - nogāztu ceļa zīmi. Ceturtais - gara auguma, ar atstarojošu ķiveres sejsegu - sēdēja uz motocikla.

Acumirklī novērtējis situāciju, R. P. Tailers uzreiz nonāca pie slēdziena. Tātad viņam taisnība: mežoņi bija ieradušies uz laukiem apgānīt Kara memoriālu un gāzt ceļa zīmes.

Viņš jau grasījās bargi aizrādīt, bet tad iedomājās, ka pretinieki ir vairākumā: četri pret vienu, turklāt garāka auguma un, bez šaubām, nevaldāmi psihopāti. Neviens cits taču R. P. Tailera pasaulē ar motociklu nebraukā.

Tāpēc viņš pacēla galvu un soļoja garām, izlikdamies viņus neredzam,' prātā jau sacerēdams vēstuli (Kungi, šovakar ievēroju lielu huligānu baru ar motocikliem, kas apsēduši mūsu jauko ciemu. Kādēļ, ak, kādēļ gan valdība neapkaro šo sērgu...)

- Sveiki, - viens no motociklistiem pacēla sejsegu, atklādams kalsnu seju ar labi koptu melnu bārdiņu. - Laikam esam apmaldījušies.

- Ak tad tā? - R. P. Tailers nosodoši novilka.

- Ceļa zīmi droši vien nogāza vējš, - teica runātājs.

- Jādomā gan, - R. P. Tailers piekrita, nezin kāpēc pēkšņi juzdams izsalkumu.

- Jā, bet mums jātiek uz Tedfīldu.

R. P. Tailers uzrauca uzaci.

- Tātad amerikāņi. Jādomā - uz gaisa karaspēka bāzi.