KF aģents

Kapteiņa palīgi un stūrmaņi sēdēja nekustīgi, izstiepušies zemajos krēslos. Neskatoties uz to, ka krioniešiem patika visiem paziņot, ka viņi nicina noteikumus un viņiem ir sveša etiķete, ikdienā pie viņiem valdīja visstingrākie uzvedības noteikumi, kurus viņi vienkārši nepamanīja un pat noliedza to eksistenci. Tāpēc neviens no stūrmaņiem (izņemot otro) un palīgiem nekad nevēra muti, kamēr kuģa kapteinis viņam to nebija atļāvis.

Viņi sēdēja nekustīgi kā statujas, savās identiskajās pelēkajās uniformās ar sievu izšūtām Kosmosa flotes zīmotnēm, viņi sēdēja zem planētas dižāko kapteiņu portretiem, vienlīdz kārni, nopietni un pat drūmi.

- Mums ir divas iespējas: mainīt kursu un doties uz planētu Ar-A vai turpināt lidot uz planētu Pe-U. Es uzskatu, ka šādos apstākļos mums jāturpina virzīties uz planētu Pe-U, mēģinot atjaunot ar to sakarus. Kuģa aizlidošana uz planētu Ar-A pašlaik ir tikai neapstiprināts pieņēmums. Otrā sakaru kļūme tik īsā laikā liecina par ļauniem nodomiem uz pašas planētas Pe-U. Tāpēc pastāv draudi mūsu biedru dzīvībām. Tāpēc es iesaku pagaidām saglabāt kursu uz planētu Pe-U. Ceru, ka esmu izteicies īsi un vienkārši, un, ja kādam ir iebildumi, un es ceru uz iebildumiem un strīdiem, tad lūgšu tos izteikt ar visu mums raksturīgo skarbumu. Lēmums ir jo nopietnāks, jo, iespējams, mums, civilajam kuģim, nāksies ... karot.

Kapteinis apklusa un klusēja tieši trīs minūtes, jo, protams, neviens neiedomājās kapteinim iebilst. Viņi visi bija īsti demokrāti un nicināja etiķeti un nosacījumus, un tāpēc bez nosacījumiem un neskaidrībām piekrita savam kapteinim. Pretējā gadījumā šis kapteinis būtu bijis nekavējoties jāpazemina amatā.

Trīs minūtes vēlāk sanākušie piecēlās, paklanījās kapteinim, paklanījās dižo kapteiņu portretiem un atstāja kapteiņa tiltiņu.

* * *

Andrejs pamodās, pielēca kājās, nomazgājās, iedzēra ūdeni no nelielā krāna, kas atradās salonā. Šausmīgi gribējās ēst.

Viņš tagad labprāt saceltu pamatīgu skandālu pa visu kuģi, taču lieliski saprata, ka neviens šo skandālu nesadzirdēs.

Un vispār, cita starpā, viņam šis notikums bija pamatīgi apnicis.

Viss varētu šķist bērnu spēle, ja tas nenogalinātu cilvēkus. Bet Prugam tas viss šķiet pilnīgi godīga spēle – viņš nejūtas kā noziedznieks vai slepkava. Ja runājam par civilizāciju bērnību, tas ir redzams ne tikai ekonomiskajos un sociālajos likumos, bet arī katra indivīda psiholoģijā. Katrs akmens laikmeta cilvēks ir tikai bērns, lai cik viņam būtu gadu. Un viņam ir bērnišķīga reakcija. Vajag taču izdomāt - veltīt savu dzīvi vēlmei kļūt par karali! Un pēc tam? Tronī nomirt? Vai tas būtu ērtāk nekā krēslā bez kroņa?

Bet tā, viņš sev stāstīja, nav grūti attaisnot jebkuru primitīvu ļaundarību. Nē, viņš sev teica, izskaidrot. Attaisnot vai ne, nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir izskaidrot un, izskaidrojot, novērst briesmas. Lai gan, iespējams, izņemot vienu neveiksmīgu atgadījumu, kura dēļ Andrejs tika izslēgts no lidojuma apkalpes, viņš vēl nebija nonācis situācijās, kurās būtu tik bezpalīdzīgs.

Un tieši šajā izsalkušā Andreja skumjajā prātošanās brīdī noklikšķēja slēdzene un ienāca DrokU. Gluži kā savā kajītē. Mierīgi un pārliecināti.

- Man ar jums jāparunā, - viņš teica kosmolingvā.

- Kā jūs zināt Galaktikas valodu? - Andrejs jautāja.

- Es iemācījos, - DrokU attrauca.

- Jūs esat bijis Galaktikas centrā?

- Praksē, administratīvās vadības kursos, - DrokU teica, - bet, godīgi sakot, man nav nācies runāt jau ļoti ilgu laiku. Četrus gadus pavadīju kalnos un pēdējo gadu blakus Prugam galvaspilsētā. Praktiski kļuvu par mežoni.

– Jūs esat dīvains cilvēks. Kas jūs esat?

- Jums man jānotic. Arī man nācās slēpties, līdz pārliecinājos, ka ar jums ir vērts uzsākt darīšanas. Mans stāvoklis ir daudz bīstamāks nekā jūsējais. Ja viņi uzzinās, ka es šeit runāju ar jums, Prugs mani tūlīt nogalinās. To es jums garantēju.

- Kas tad jūs esat?

– Esmu cienījamā pilsētas galvaspilsētas apsardzes priekšnieka VaraijU vietnieks. Mans vārds jums neko neizteiks, tāpēc varat mani turpināt saukt par DrokU.

– Ko jūs darījāt pie Pruga?

- Redziet, cik vilinoši ir pratināt, - DrokU pasmaidīja. Viņa kustībās, izskatā bija zināms slinkums, taču tas izpaudās no spēku pārpilnības, no spējas ātri savākties un pārvērsties par muskuļu kamolu. – Nepilnu trīs minūšu laikā jūs kļuvāt par izmeklētāju. Atbildu uz jūsu jautājumu: Prugs jau ilgu laiku mūs ir mulsinājis. Viņš ir spilgtākā un enerģiskākā figūra kalnos. Nolēmām iefiltrēt savu cilvēku, lai tas vienmēr būtu Pruga tuvumā. Man nācās kļūt par šādu cilvēku.

- Un jūs gribat iestāstīt, ka nepamanījāt, kā viņš plāno sagrābt kuģi.

- Mēs neesam visvareni. Viņš izrādījās viltīgāks. Šoreiz. Bet viņa triumfs ir īslaicīgs. Jūs to ziniet labāk par mani.

- Man ir grūti noticēt, - sacīja Andrejs.

Droku piecēlās:

- Es nevaru vienmēr jums palīdzēt. Es arī gribu dzīvot. Bet varbūt rīt kaut ko izdomāsim. Galvenais ir tas, ka viņi nepaspēja iekļūt arsenālā. Kā jums šķiet, mums drīz nāks palīgā kuģis?

- Pajautājiet kaut ko vieglāku, - sacīja Andrejs.