KF aģents

Pēc tam ieradās pats Viņa Varenība. Viņš ieradās ar bruņumašīnu, īsi paklanījās un apstaigāja nopostīto dispečeru torni. Tad tikpat pēkšņi aizgāja, atstājis piecus ar šautenēm bruņotus karavīrus. Karavīri sastājās ap perimetru vietai, kur notika uzstādīšana, un sastinga. Olsens paskatījās uz viņiem ar zināmām bažām, un viņa bailes vēl saasināja VaraijU, kurš ieradās pēdējais.

- Kāpēc ir šitie? - viņš jautāja Olsenam. - Man tas nepatīk. Pateikt kāpēc?

Viņš izskatījās kā liels putns ar knābi, kas pamanījis lapsu, kas lavās ligzdas virzienā, un ir ļoti nomākts šādas zemiskas uzvedības dēļ.

- Kāpēc? - Olsens jautāja.

– Tāpēc, ka Prugam bija kaujas mašīna. Bet visas kaujas mašīnas pieder armijai. Es gribētu noķert un nopratināt to, kurš Prugam iedeva kaujas mašīnu.

- Kas jauns? Telefona centrālē kaut ko uzzinājāt?

- Es viņus arestēju. Visu nakts maiņu, - VaraijU vienkārši atbildēja. - tagad ar viņiem runā mani cilvēki. Domāju, ka drīz viss būs zināms.

Kā ar pārējiem aizdomās turamajiem? Vai mēs varam precīzi pateikt, uz kurieni aizlidoja kuģis?

- Visticamāk, tas ir uz Ar-A, - VaraijU domīgi sacīja. - Visticamāk. Lai gan neizslēdzu arī citus variantus.

- Tādi ir?

VaraijU paraustīja plecus.

- Ir cerība salabot staciju? - jautāja VaraijU, skatīdamies uz pilotiem. Viņi rosījās dispečeru telpas otrā stāva drupās.

- Sola to izdarīt drīz, - sacīja Olsens. – Zinību skolā mums iedeva ļoti svarīgas detaļas.

- Viņiem tādas bija?

- Viņi gatavojās būvēt paši savu Galaktisko sakaru centru, taču savus nodomus nereklamēja.

- Bet es neko nezināju, - sacīja VaraijU un noplātīja rokas. - Tātad, es slikti daru savu darbu. Ir pienācis laiks mani triekt prom.

- Jums vajadzētu priecāties, - sacīja Olsens. – Jūs vienmēr esat bijis jaunā piekritējs.

- Bet ir jāseko līdzi jaunajam. Vairāk nekā vecajam.

- Tagad mums ir problēmas arī vecā dēļ.

- Rīt būs jaunā dēļ, - ar pārliecību sacīja VaraijU. - Jaunas lietas parādās pārāk ātri. Jūs paskatieties uz viņiem, - VaraijU norādīja uz nekustīgi stāvošajiem karavīriem. Viņiem ir jauni ieroči. Mūsu Varenības ļoti steidzas izmantot ieročus, kas šeit nav izgudroti. Un ko viņi rīt darīs ar šiem ieročiem? Vai varbūt viņi tos jau izmanto nepareizi. Kāpēc pie kuģa ieradās kara mašīna? Kam visvairāk vajadzīgs arsenāls? Viņa Varenībai. Katra organizācija ir dzīvs ķermenis, katrs vēlas aizņemt pēc iespējas vairāk vietas.

Vai tad armijai ir konkurenti?

- Nu kaut vai es, - sacīja VaraijU. - Es uztraucos par valsts drošību. Un, ja briesmas nāks no armijas, es strīdēšos ar armiju.

- Tātad jums arī vajag jaunos ieročus, arsenālu?

- Man pietiek ar to, kas ir, - atbildēja VaraijU.- Paskatīsimies, kā klājas jūsu pilotiem.

Viņi devās pie pilotiem, kuri priecīgi sveicināja.

— Paskatieties, — sacīja Saliandri, — kādreiz noteikti paveiksies.

Stacija bija ieguvusi lietišķu izskatu. Tā šķita samudžināta un pat nekārtīga. Bija pārsteidzoši, kā piloti varēja tikt skaidrībā šajā labirintā.

- Un tā darbosies? – VaraijU neticīgi jautāja.

- Atnāciet pēc divām stundām, - pārliecinoši atbildēja Saliandri.

* * *

Katrs zēns no dižciltīgas ģimenes piecpadsmit gadu vecumā iziet iesvētīšanas ceremoniju. Viņu nevar uzskatīt par patiesi dižciltīgu cilvēku, ja viņš no galvas nezina svētos tekstus, tos tekstus, kurus titāni no Ar-A atnesa sev līdzi senatnē un atstāja Pe-U cilvēku senčiem. Ja uz Zemes atmiņas par citplanētiešiem ir palikušas mitoloģijas laukā un nekādā veidā nav pierādītas, pareizāk sakot, tās ir tikai sapņa izpausme par saprāta brāļu eksistenci vai pat Augstāku spēku Visumā, tad Pe-U iedzīvotājam tā bija daļa no vēstures. Un viņu valodas zināšanas, kas laika gaitā pārgājušas maģisko rituālu sfērā, nebija tukša frāze. Tieši šajos tekstos, par kuriem Zinību skolā tagad pārlīkušas gudrās galvas un kuriem Nilss Olsens veltīja lielu rakstu, diemžēl, gāja bojā ugunsgrēkā konsulātā, daudz zināšanu bija saglabātas šifrētā veidā, kas veidoja šejienes civilizācijas pamatu.

Protams, kalnieši iesvētīšanas ceremoniju veica citādāk nekā dižciltīgie ielejas iedzīvotāji. Un viņi nelasīja nevienā valodā. Bet VoseņU prata gigantu valodu. Un nebija pārsteigts, ka uzraksti pazemē viņam bija skaidri salasāmi. Viņu vairāk pārsteidza, ka nevar izlasīt visu.

VoseņU pārliecinoši devās uz noliktavām, zinot, ka viņam ir divi uzdevumi. Pirmais uzdevums ir atrast Bumbu. To Lielo Ieroci, par kuru zināja senči un kas varēja iznīcināt veselu pilsētu. Un atrast rokas ieroci priekš sevis. Un vēl nav zināms, kas vairāk vajadzīgāks. Vai varbūt drēbes, kas izgatavotas no viegla ložu necauršaujama metāla – tāds arī bija minēts leģendās.

VoseņU steidzās, viņš gāja dažus soļus pa priekšu, un viņa laternas stars šaudījās gar sienām, sastingstot uz baltajiem un dzeltenajiem uzrakstiem, meklējot durvis un pagriezienus, ielūkojoties telpās un ātri pārmeklējot pa tām. Karotājiem, kas sekoja, šķita, ka debesu kunga kalps dejo maģisku deju, aicinot pazemē mītošos garus - viņi gribētu no turienes aiziet, bet tā būtu liela nepaklausība, jo viņiem bija jāpaņem pazemē lielo ieroci un lielo varu.