KF aģents

"Īpaša slepenība" - bija rakstīts virs durvīm, kas nobeidza koridoru. Bet durvis bija pusvirus. Tieši aiz tām, it kā vēlēdamies iziet, apģērba paliekās gulēja vīrieša skelets. Skelets sabruka no gaisa plūsmas, kad VoseņU pavilka durvis pret sevi. Karotāji atkāpās – laternu ņirbojošajā un neskaidrajā gaismā viņiem šķita, ka skelets mēģina no tiem aizbēgt.

Šeit, arsenāla svētnīcā, tika glabātas Bumbas.

* * *

Andrejs klausījās DrokU sarunu ar Prugu BrendijU. Saruna pilnīgi neatbilda rangu tabulai.

Prugs saknupis sēdēja savā tronī kā miegains krupis. Likās, ka viņam par visu, kas notiek apkārt, nospļauties.

DrokU lēnām staigāja pa kopkajīti, izdarot sarežģītas, bet atkārtotas kustības - ap šaha galdiņu, pie klavierēm,  gar krēsliem, aiz troņa, ap troni... Un, neapstājoties, teica:

- Tu aizmirsti, ka neko nebūtu izdarījis, ja nebūtu mūsu palīdzības. Tu būtu palicis dzīvs pretendents un mantinieks. Un, iespējams, jau sen tevi būtu atraduši slepkavas. Tu pastāvi tikai tāpēc, ka esi mums vajadzīgs. Un tas tev ir izdevīgi. Pirmkārt, tev. Neaizmirsti par to.

- Bez manis jūs arī neko nebūtu izdarījuši.

- Tas vēl nav zināms. Sliktākajā gadījumā mēs būtu atraduši citu. Alkatīgu pēc varas un vadoņa godības.

– Cita tāda nav.

– Domā kā zini.

- Bet ko vajag jums? To pašu spēku un to pašu slavu.

- Nē. Mums ir vajadzīgs cits spēks un cita slava. Īsta, bez bungām. Bungas, troņus un ažiotāžu mēs atstājam tev. Lieto. Lai mežonīgie dziedātāji dzied tev par godu drosmīgas slavas dziesmas. Pietiek runāt ar tevi. Es runāšu ar kungu VaraijU. Es viņam pateikšu, ka ieroču arsenāls ir atrasts. Laiks iet uz beigām. Tev vienmēr jābūt skaidrā prātā, vienmēr stipram un gatavam karot. Nedomā, ka tas ir tik vienkārši.

"Ak tad VaraijU", Andrejs atkārtoja sev, "ietekmīgs cilvēks, valsts apsardzes vadītājs. Cik interesanti notiek vēsturē - priekšplānā vienmēr ir persona. Un tā trokšņo un vicina ieroci. Bet aiz personas stāv tie, kuriem nepatīk izrādīties..."

DrokU izgāja no kopkajītes. Prugs BrendijU grasījās viņam sekot, taču apstājās un aizdomājās, ar spēcīgiem pirkstiem bungojot pa klavieru vāku.

* * *

Gribēdams pa īsāko ceļu tikt ārā no pilsētas, Brauns izvēlējās nepareizo ielu un nokļuva strupceļā. Desmit minūtes viņš spītīgi vadīja mašīnu cauri drupām, taču bija spiests pagriezties atpakaļ. Un šeit priekšā, kā par nelaimi, amļaks.

Amļaks stāvēja ceļā visurgājējam. Spītīgi, kā pašnāvnieks.

Timofejs samazināja ātrumu. Izliecās no lūkas.

- Ej malā, - viņš teica.

Amļaks runāja nogurdinoši un monotoni, atkārtojot tās pašas skaņu kombinācijas: - a-ļa-mļa-mļa ...

Elza pieskrēja viņam klāt. Viņa nesaprata, ka amļaks tikai gribēja pievērst šīs dievietes uzmanību, ka ir atnākuši citi cilvēki un iekļuvuši pazemes mājā. Un šie cilvēki biedē amļakus ar savu smaku, ar savām draudīgajām ļaunajām domām. Un amļaki baidās.

Amļaks vēlējās, lai dieviete atgrieztos pazemes mājā un padzītu šos cilvēkus. Lai to darītu zināmu, viņš izdarīja dīvainas kustības, dejoja, skrēja prom, atkal atgriezās.

- Viņš kaut kur sauc? - Brauns jautāja.

Fotijs pienāca tuvāk, bet apstājās, jo Elza brīdinoši pacēla roku.

- Viņi jūt, - viņa teica. -Viņi jūt emocijas.

Amļaks atkāpās no Fotija.  Viņu biedēja Fotija pastāvīgais nemiers. Viņš mēģināja kaut kā pateikt Elzai, kādi cilvēki atnākuši uz pazemes māju, taču viņam nebija vārdu un bija pārāk maz domu. Viņš jau bija paveicis saprāta varoņdarbu - atnāca pie šiem cilvēkiem.

Amļaks saprata, ka viņam sekot nevēlas. Un tad viņš saprata, kas viņam jādara. Tur, drupās, pavisam netālu sēdēja viens no tiem satrauktajiem cilvēkiem. Viņš tur slēpās jau ilgu laiku, un amļaki zināja, ka viņam nav nekāda sakara ar viņu dievieti un viņas ļaudīm. Un amļaks saprata, ka šī persona, kas jau ilgi sēdēja drupās un skatījās uz dievieti, ir jāparāda un tad cilvēki sapratīs un dosies uz pazemes māju. Un viņš, nemitēdamies pļāpāt, ātri skrēja uz mājas drupām, kur uz otrā stāva platformas paliekām sēdēja KraijU. Viņš ātri skrēja, aizmirstot par piesardzību, jo gribēja tikai parādīt un neko sliktu. Viņš gandrīz aizskrēja līdz drupām, kad pēkšņi viņam pārvēlās baiļu un naida vilnis.

KraijU ieraudzīja amļaku, kailu, izdēdējušu, mazu, un saprata, ka šis mazais ir viņu izsekojis un tūlīt nodos ienaidniekiem. Viņš nebija no tādiem, kas atkāptos un bēgtu. Viņam nācās izcirsties caur desmitiem kauju un sadursmju, no visas viņa ģimenes bija palicis tikai viens jaunākais brālis, kurš kopā ar viņu atlidoja uz šejieni. Un, domās skaitot ienaidniekus, viņš pacēlās pilnā augumā, un no mašīnas kļuva skaidri saredzams. Rokā viņš turēja kaujas cirvi, bet otrā – gaisa cauruli. Viņš bija gatavs pēdējai kaujai un domās atvadījās no jaunākā brāļa, aicinot viņu atriebties.

Amļaks apstājās, uzgrūdies kā mūrim viņa dusmām un niknumam. Viņš stāvēja atmetis galvu atpakaļ, garos, retos matus purināja augošais vējš. Viņš bija gluži kā hipnotizēts, jo zināja, ka radījums vēlas viņu nogalināt, bet nesaprata, kāpēc divkājainajai būtnei viņš būtu jānogalina. Viņš tikko bija pālliecinājies, ka divkājainie nenogalina.