KF aģents

Fotijs van Kuns stāvēja malā, pustumsā, rokas stiepiena attālumā no malējā karotāja. Viņš arī skatījās ārā, bet ieraudzīja pavisam ko citu. Viņš ieraudzīja jau pazīstamo klajumu, aiz kura būs ar ērkšķainiem kokiem apaudzis paugurs,  tad, ja ietu pa šauru taciņu uzkalniņā, pie klintīm būtu vēl viens klajums. Tur atrodas ekspedīcijas kupols un kantora telpas, kur viņu gaida mājīgā Elza Brauna, klusais Timofejs, kur Levins tagad dungo eiropiešu ausij nesaprotamu birmiešu dziesmu un kā vienmēr kaut ko remontē un dara, nenojaušot, ka kuģis, kuru viņi gaida ar tādu nepacietību, ir vilkacis, kurš sevī glabā nāvējošos ienaida mikrobus. Un šie radījumi, kas tuvumā pusbalsī sarunājas, minūtes laikā var pārvērsties par nežēlīgiem monstriem ...

Viens no karotājiem pēkšņi kaut ko pateica skaļāk. Pārējie pēc pauzes iesmējās. Fotijs van Kuns paskatījās uz viņu basajām kājām. Smiekli viņam šķita draudīgi. Viņš pārprata smieklu iemeslu.

DrokU, vecākais augstdzimušo karotājs, dzeltenmatains milzis ar rūpīgi saskrullētām un ietaukotām ūsām, teica, ka būtu labi, ja giganti izmiruši, bet viņu sievietes palikušas. Karotāji par šo joku pasmējās.

Protams, ja rakstām par diženas un gudras galaktikas civilizācijas pārstāvi, tad patīkamāk ir ticēt, ka tādu cilvēku nevar salauzt ar sitieniem un spīdzināšanu. Šis patiesais saprātīgums kultivē iekšēju nicinājumu pret sāpēm un mokām. Protams, šis ideāls diez vai ir sasniedzams. Fotijs van Kuns bija nobijies, viņa ķermenī dzīvoja pazemojums un sāpes. Bet tajā pašā laikā viņā pieauga naids pret tiem, kurus viņš labprātāk sauca par radījumiem, jo ​​​​no bērnības bija pieradināts pie noteiktiem noteikumiem, zīmēm, kas atšķir cilvēkus no citām nesaprātīgām radībām. Naids bija neauglīgs, tas barojās no nopērta zēna rūgtajiem sapņiem. Atriebības plāni bija grandiozi un neiespējami. Fotijs van Kuns mēģināja ticēt, ka pienāks brīdis, kad viņš autoritatīvi runās ar saviem mocītājiem, izklīdinās tos, bezpalīdzīgus un izbiedētus, dažādos virzienos...

Pa to laiku viņš tika izmantots kā ēsma, un viss notika tik ātri, un tagad, nevienam nevajadzīgs, viņš stāv aiz stiprajiem kalniešiem, kas par viņu smejas.

Viņš saprata, ka trīs arheologi ir pēdējie brīvie cilvēki uz planētas. Van Kunā auga nepacietība, steidzamība rīkoties. Nav zināms, kā apturēt pirātus, taču neko nedarīt bija nepanesami.

Sākās viegls lietutiņš. Pilieni uzsita putekļus uz rampas un pārklāja tuvējo mežu un pakalnus miglainā tīklā. Visurgājējs stāvēja ļoti tuvu rampai, dažus metrus tālāk. Fotijs van Kuns paskatījās uz visurgājēju un bija pārsteigts: kā viņi nav sapratuši, ka visurgājējs ir jāapsargā? Galu galā kāds var pieskriet tam klāt, iekāpt iekšā un aizbraukt uz nometni. Un tad viņš saprata: kurš to var izdarīt? Piloti ir ieslēgti savās kajītēs. Un tad viņš saprata, ka, runājot par "kādu", viņš domā sevi. Viņš ir tas, kurš var aizskriet uz visurgājēju, ielēkt atvērtajā sānu lūkā un braukt uz nometni ...

Viņš domās pieskrēja pie visurgājēja, pieliecoties un šūpojoties pa lauku, lai nevarētu viņam trāpīt no gaisa caurulēm, ielēca iekšā un pat domās aizvēra lūku. Viņš atviegloti uzelpoja un tikai tad saprata, ka patiesībā nekur nav skrējis, bet joprojām stāv blakus karotājiem.

Aiz arheologa gaiteņa dziļumā atskanēja balsis - kalnieši steidzās uz izeju, lai dotos uz ekspedīcijas nometni. Un šis troksnis, šķiet, pagrūda Fotiju van Kunu mugurā. Viņš izmisīgi atgrūda DrokU, gandrīz nogāza no kājām citu karotāju un metās lejā pa rampu. Viņš aizmirsa par pieliekšanos un šūpošanos, jo izrādījās, ka visurgājējs ir daudz tālāk, nekā likās. Un visi van Kūna spēki sakopojās lai aizskrietu.

No pārsteiguma karavīri uzreiz šaut nesāka. Un uzreiz neskrēja arheologam pakaļ.

Van Kuns jau rāpās atvērtajā lūkā, kad viena no bultām trāpīja, bet, par laimi, caurdūra tikai piedurkni. Fotijam šķita, ka viņu kāds tur, iekliedzās, laužoties vaļā, un tik izmisīgi rāvās uz priekšu, ka pārplēsa stipro audumu un iekrita mašīnā, saskrāpējot vaigu. Dažas sekundes vēlāk Fotijs van Kuns atjēdzās tiktāl, ka aizvēra un noslēdza lūku. Tūlīt pret lūku trāpīja DrokU kaujas cirvis.

Fotijs van Kuns iesēdās vadītāja sēdeklī un ieslēdza dzinēju. Pa pusatvērto visurgājēja logu ielidoja bulta, atsitās pret sienu virs van Kuna galvas un nokrita viņam blakus. Pietupies van Kuns rāva mašīnu uz priekšu, visurgājējs palēcās, jo nebija pieradis pie šādas izturēšanās. Bet visurgājējs bija stabila mašīna. Tas iztaisnojās un ātri aizrāpoja, ar kāpurķēdēm mētādams zāli un putekļus, ko bija pieplacinājis lietus sākums.

DrokU paskrēja dažus soļus aiz visurgājēja, kratīdams dūri, tad bezmērķīgi raidīja pret to bultu un apstājās. Visurgājējs skrēja pretī kokiem. Pēc divām minūtēm tas pazuda biezoknī.

* * *

VoseņU ieslēdza interkomu un paziņoja Prugam BrendijU, ka aizbēdzis arheologs. Viņš runāja ātri, vairākas reizes atkārtojot, ka tas notika, pirms viņš nokļuva pie izejas.

- Es tevi nositīšu, - sacīja Prugs. – Kā viņu panākt?

- Es no kuģa nocelšu otro visurgājēju.

- Es pats braukšu.