KF aģents

Amļaki (bet nosaukums radās no viņu izdotajām skaņām - radījumi visu laiku kaut ko murmināja: am-ļak-am-ļak-am-ļak) nejuta nekādu saistību ar pilsētu drupām, bet tajā pašā laikā instinkti vilka tos uz noliktavām. Turklāt pēc amļaku pulcēšanās vietām bija iespējams atrast noliktavas.

Var redzēt, ka cilvēces bojāeja uz Ar-A, lai gan tā bija salīdzinoši ātra un neatgriezeniska, nenotika uzreiz. Pēdējiem saprātīgajiem planētas iemītniekiem – pareizāk sakot, vismazāk skartajiem  no kontinentu vidus – ne tikai izdevās alās noslēpt no viņu viedokļa visvērtīgākās lietas un ieročus (neviens no viņiem pilnībā neapzinājās, ka ir pēdējie liecinieki visas planētas pašnāvībai), bet  līdz pēdējam brīdim, turpināja vest atskaites, fiksējot notikumus. Un gaidīja. Viņi gaidīja, kad tas viss beigsies, un, dīvainā kārtā, nāves un katastrofas beigas iztēlojās kā uzvaru pār ienaidnieku. Abas puses. Iespējams, ka ikvienas puses upuri šajā bezjēdzīgajā karā bija tik lieli un nesaprotami, ka to veltīgums apziņu skāra vairāk nekā bailes no vispārējās nāves.

Vispārēja nāve ir pārāk abstrakta. Tā ir vēl abstraktāka nekā atsevišķa indivīda nāve. Daudzi var nomirt, bet ne es, daudzi var nomirt, bet ne visi. Tā cilvēks iekārtots neatkarīgi no tā, kurā Galaktikas daļā viņš dzīvotu.

Ģenētiskā kara līdzekļi paredzēja pilnīgu ienaidnieka iznīcināšanu. Tieši ienaidnieka. Un kā vienmēr karā notiek, kad uzbrukuma līdzekļi apsteidz aizsardzības līdzekļus, ar pretlīdzekļiem pārrēķinājās. Lai tie būtu efektīvi, būtu jāstrādā vēl vairāki gadi. Bet zinātnieki un stratēģi tik ļoti steidzās iznīcināt, ka paši nomira, pirms tika atrasts glābiņš. Īstais darbs pie pretindes meklēšanas sākās, kad jau bija par vēlu. Un, lai arī cik izmisīgi šie mēģinājumi bija, tie bija lemti neveiksmei kaut vai tāpēc, ka eksperimenta izvešanai pietrūka līdzekļu, un jau tāpat nebija pietiekami daudz cilvēku. Un ar katru dienu centieni cīnīties ar no pudeles izkļuvušo džinu, kļuva arvien vājāki. Un tad sāka lidot galvas tiem, kuri nevarēja atrast pretlīdzekli, jo ģenerāļi sarūkošo zinātnieku armiju turēja aizdomās par nevēlēšanos strādāt un pat par to, ka tie jau zina par pretlīdzekli, bet to slēpj.

Arheologu atrastie dokumenti atspoguļoja šos jaunākos darbības uzliesmojumus, pēdējos grautiņus, kas tikai paātrināja vispārējo bojā eju.

Tie, kas izdzīvoja, zaudēja prātu un pārvērtās par humanoīdiem radījumiem un jau bija aizmirsuši, ka kādreiz bijuši giganti.

Tas bija lielisks piemērs izgudrojumu triumfam, kas noveda pie izgudrotāju un sistēmas, kas radīja izgudrotājus, nāves. Acīmredzot tajā bija zināms augstākais taisnīgums, jo izgudrojums tbija izveidots ar mērķi nogalināt cilvēkus. Nogalināt "svešiniekus". Bet, kā jau vienmēr karā, nebija pietiekami daudz laika, lai visu apdomātu. Un nogalināja visus.

* * *

Arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājs Timofejs Brauns, protams, bija noraizējies par sakaru trūkumu, taču nopietna pamata satraukumam nebija, jo "Brāzmai", kā jau iepriekš tika teikts, vajadzēja ierasties tikai pēc divām dienām.  Tāpēc šajā dienā viņi strādāja kā parasti. No rīta viņi sāka izpētīt pazemes kazemātus mirušajā pilsētā, kas, acīmredzami, solīja interesantus atradumus. Pēdējā kara laikā tur atradās frontes štābs un arsenāls.

Pusdienlaikā arheologi atgriezās savā kupolā. Timofeja sieva Elza sāka gatavot vakariņas, un mehāniķis Levins nolēma beidzot salabot arheorobotu Hermesu, kurš savā astotajā ekspedīcijā sāka kaut kā bojāties. Timofejs pats sāka kārtot no pazemes atvestos dokumentus. Tieši šajā laikā trīs kilometrus no kupola nolaidās 'Brāzma". Nolaidās klusi, klusi, it kā būtu pielavīusies. Brauns juta, ka notrīc zeme, un domāja, ka tas ir zemestrīces grūdiens. Viņš nebija pārsteigts, jo šī teritorija bija seismiska.

Dzirdēji Tim? — Elza jautāja no kambīzes. – Man gandrīz nokrita krūze.

-Mums šeit nekas nedraud, - Timofejs atbildēja.

* * *

Prugs negribēja tērēt laiku. Tiklīdz "Brāzma" nolaidās klajumiņā, kur vienmēr nolaidās desanta kuteri, un lokatori konstatēja, ka neviens viņus nesagaida, viņš pavēlēja izripināt visurgājēju, ar to uzņemt Fotiju van Kunu un desmit karavīrus. . Visurgājējam vispirms bija jāieņem arheologu mājoklis un pēc tam, netērējot laiku, jādodas uz arsenālu. Viņš nolēma ekspedīciju vadīt pats.

Un viss būtu gājis tā, kā Prgs vēlējās, ja ne negaidītā Fotija van Kuna rīcība. Viņu veda uz atvērto lūku. Karotāji stāvēja pie ieejas un klusi sarunājās. Klusums, kas valdīja pār pasauli, lika viņiem būt uzmanīgiem, kā medniekiem nepazīstamā mežā. Ar skraju zāli klātais lauks beidzās ar zemu pelēku mežu, aiz kura pacēlās arī pelēki, zilgani pauguri. Dīvainais klusums, bez vēja, zemie mākoņi, kas pulcējās pirms lietus – tas viss piepildīja ainavu ar trauksmi.