KF aģents

— Mēs vēl nezinām.

— Muļķības, — teica Fotijs van Kuns. – Jūs ļoti labi ziniet. Viņiem vajag kuģi. Lai tiktu pie Ar-A dārgumiem. Skaidrs kā diena.

— Ar-A dārgumi? - Andrejs jautāja. – Tas ir kaut kas jauns. Un, iespējams, tas mums pašiem var daudz ko izskaidrot. Ko jūs ar tiem domājāt?

— Es varētu jums sniegt savas lekcijas tēzes... - Fotijs van Kuns paberzēja pieri. - Bet viņi nozaguši visas manas piezīmes un diagrammas. Visu aizvilkuši prom.

— Tad mums ir tiesības uzzināt par to no jūsu lūpām, - sacīja Andrejs, - ja jau mums liegta iespēja noklausīties jūsu lekciju.

— Darbs vēl nav pabeigts, ir tikai provizoriskākie rezultāti. Tur ir arheologam daudz interesantu lietu. Bet priekš bandītam - daudz mazāk. Jā, tur ir lielgabali un visādi ložmetēji. Bet tie visi ir sarūsējuši!

Durvis atvērās, un VoseņU, neriskēdams iet iekšā, sacīja:

— Godātais van Kun, jūs prasījāt vakariņas. Vakariņas ir gatavas.

— Man nevajag tavas vakariņas. Man ir gastrīts pat bez visām tām  vakariņām.

Un ar šiem vārdiem arheologs devās uz durvīm.

Durvis aizvērās.

- Vēl viens mozaīkas gabals, - sacīja Andrejs. - Vai mēs varam aiziet pie Vitasa?

- Iesim, - teica doktors. - Šis Van Kuns ir dīvains tips.

- Viņu nolaupīja dienu pirms mums. Visi domāja, ka viņš nogalināts. Viņi sarīkoja aplaupīšanu un pat pārliecināja sargus, ka laupītāji viņu noslīcinājuši ezerā.

Doktors atvēra hospitāļa durvis. Tur, vannā ar fizioloģisko šķīdumu, gulēja Vitass.

Andrejs domāja par to, kā cilvēks mainās, atrodoties nedabiskā stāvoklī. Tu skaties uz viņu un saproti, ka tas noteikti ir Vitass Jakubauskas. Bet redzi lelli, manekenu, jo sejas muskuļi atslābuši, kas nenotiek pat dziļā miegā, tāpēc seja kļuvusi nedzīva.

- Nu ko, - Andrejs teica, - visu cieņu. Viņi savu operāciju veikuši nevainojami.

- Ko tagad darīt? - doktors jautāja. Viņš nostājās blakus Vitasam, it kā aicinot viņu piedalīties sarunā.

* * *

BrendijU mantinieks, tuvākajā laikā arī planētas Ar-A valdnieks, gigantu pēctecis, uzaicināja uz pusdienām KF aģentu Andreju Brūsu.

Kopkajīte bija pārkārtota. Apdomīgais mantinieks bija atstiepis līdzi savas iecienītākās mantas. Piemēram, krēslu. Varbūt ne to pašu, kas stāvēja viņa mājā, bet pietiekami lielu krēslu, lai tajā varētu ievietot mantinieka ķermeni.

Galdu klāja klana krāsu galdauts. Neviens sevi cienošs valdnieks neēdīs uz kaut kādas lupatas.

Divi karotāji pilnās parādes tunikās un ķiverēs stāvēja abās krēsla pusēs, mirguļojot kailiem asmeņiem. Ūsu bizēs bija iepītas krāsainas lentītes.

- Man šeit patīk, - sacīja Prugs. - Sēdies un paēd kopā ar mani. Neuzskati sevi par manu asins ienaidnieku. Tas ir malds. Cienījamās PetriA nāve bija kļūda. Mēs viņu nenogalinājām. Es tev dodu kalnieša vārdu. Tāpēc nobaudi manu pazemīgo cienastu.

Pēkšņi Prugs BrendijU iesmējās:

- Otro dienu pēc kārtas pie manis ciemos! Tādu godu apskaustu jebkurš ministrs. Nu, apsēdies taču! Mēs abi esam divu klanu vadītāji. Tavs klans ir uzvarēts, bet godīgā kaujā.

Karotāji ienesa traukus ar īstu kalniešu ēdienu. Tātad, Prugs parūpējās arī par to.

_ doktors arī ir izsalcis, - sacīja Andrejs.

- Es jau esmu devis rīkojumu. Viņam aiznesa ēdienu.

Andrejs nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņam pretī pie galda sēž ļoti viltīgs un plēsīgs kaķis. Tagad daudz kas bija atkarīgs no tā, ko varētu uzzināt par ienaidnieka nodomiem un iespējām.

"Dīvaini", Andrejs domāja. "Visā savā ne pārāk veiksmīgajā dzīvē man vēl nav nācies saskarties ar cilvēku, kuru es domās sauktu par ienaidnieku. Bet šitas ir mans ienaidnieks".

- Es neuzskatu tevi par ienaidnieku, - sacīja Prugs, noliecies uz priekšu un ielika no paplātes sautējumu Andreja bļodā. - Man no tevis neko nevajag. Es visu jau esmu sasniedzis. Mežonīgais kalnietis kuģi sagūstījis. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs esat izlutināti cilvēki. Ne jau jūsu patiesais spēks jūs aizsargā, bet pārējo bailes jūsu spēka priekšā. Tā ir arī jūsu vājība. Spēks vairo pašapziņu. Un lūk rezultāts: mēs lidojam tur, kur gribu es. Bet tu man palīdzi un palīdzēsi.

- Ko jūs ar to domājat?

– Nu, ļoti vienkārši. kalnietis, mežonīgs cilvēks, vājš dabas un saimnieku priekšā, nekad nesēdīsies pie viena galda ar slepkavu. Viņš nomirtu no bada. Viņš būtu meties uzsava naža. Bet tu esi tik varens, ka neuzskati par pazemojošu sēdēt kopā ar mani. Tu domā, ka varēsi mani pārspēt. Bet cilvēkam ir grūti pārspēt hiēnu, lai gan viņš ir gudrāks un stiprāks. Hiēna ir primitīva būtne. Pat tavs neuzticīgais palīgs VoseņU ir primitīva būtne. Jūs iemācījāt viņam lidot kosmosā, skaitīt datorā, parādījāt, kā jūs dzīvojat, izraisījāt viņā pastāvīgu skaudību un dusmas pret jums. Iekšā viņš palika tikpat mežonīgs kā pirms satikšanās ar tevi. Tu kādreiz esi bijis viņa mājā? Zini, ar kādu stūrgalvību un godbijību viņš veic visus pirmatnējās dzīves rituālus? Es nekavējoties to pārbaudīju, tiklīdz uzņēmos šo lielo lietu. Es zināju, kā man vajadzētu izmantot jūsu vājumu - jūsu spēku. Es sāku sekot VoseņU un, uzzinājis, ka viņš iekšēji palicis primitīvs, sāku viņu barot.