KF aģents

- Jūs nesaprotat, es nevaru izturēt šo pazemojumu. Tas ir pazemojoši. Pretīgi. Burtiski manā acu priekšā tiek nogalināts cilvēks. Skatos uz šīm sejām - pilnīgi mierīgām sejām... Nevaru teikt, ka nedomāju. Es spriedu: kuģim uzbrukuši laupītāji. Ja mēs tagad uzbruksim šiem cilvēkiem, viņi mūs nogalinās. Varbūt viņiem pat ērtāk ir mūs nogalināt. Cerēju, ka jau pēc minūtes tiks sacelta trauksme un viss būs beidzies. Pat tad, kad šis VoseņU pateica, ka Bāzma jāgatavojas startam. Es gandrīz smaidīju. Atcerējos vecos lidmašīnu laikus, varbūt atceraties, ja mācījāties vēsturi, kādreiz bija teroristi, kas nolaupīja lidmašīnas? Gaisā.

- Atceros. Lasīju.

– Un es centos ar viņiem runāt mierīgi, nu, it kā viņi būtu jukuši prātā. Es sāku pārliecināt viņus mainīt savas domas. Bet viņš iesmējās, un tad iesita man. Burtiski iesita man pa seju. Vai varat noticēt?

- Varu.

- Pārējo jūs zināt. Un es burtiski esmu strupceļā. Vai mēs lidojam? Bet kurp mēs lidojam? Un ēst arī nav pilnīgi nekā. Vai jūs domājat, ka viņi mūs pabaros?

- Nezinu, - sacīja Andrejs. - Viņi apgalvo, ka lido ar Ar-A.

- Atvainojiet, es nezinu, kas tas ir.

- Vēl viena planēta šajā pašā sistēmā.

- Kam tad tas vajadzīgs? Vai tā ir apdzīvota?

- Nē. Tikai arheoloģiskā ekspedīcija.

Runājot ar doktoru, Andrejs aptuveni iztēlojās, kā tika veikts uzbrukums kuģim. Notikumi, kas vēl nesen šķita nesaistīti, nejauši un pat noslēpumaini, ieguva vienkāršu skaidrojumu. Kam un kāpēc vajadzēja uzbrukt Andrejam un Vitasam? Kam viņi traucēja? Viņi traucēja Prugam, traucēja, jo, paliekot brīvībā, viņi bija bīstams faktors, varēja traucēt kuģa sagrābšanu. Viņus vajadzēja novākt no skatuves. Vienkārši un skaidri. Ir pat saprotams, kāpēc Prugs nebija neatlaidīgs, centienos viņus nogalināt. Viņš rīkojās saskaņā ar veco teicienu: "Labāk dzīvs ienaidnieks nekā mirušo atriebēju bars." Tāpēc viņi ir kopā ar Vitasu un dzīvi. Prugs baidījās, ka Kosmosa flotes kapteiņa un aģenta nogalināšana piespiedīs Galaktikas centru iziet uz nāvīgas atriebības takas. Ja no tā var izvairīties, tad jo labāk. Kamēr Andreja un Vitasa slepkavības mēģinājumus uz tumšās ielas veica slepkava ar izdzēstu zīmi uz bultas, Prugs varēja atteikties no dalības tajā. Uz kuģa jau savādāk...

Taču ceļojums pie senčiem, vēlme pievienoties gigantu varenībai... ir ļoti novecojis pamatojums tādam pilnīgi prātīgam politiķim kā Prugs.

Atbilde uz šo jautājumu materializējās tēlā, kad pa pēkšņi atvērtajām durvīm ieslīdēja gara auguma, puskails tēls nodriskātās drēbēs.

-Fotijs van Kuns, arheologs, - teica tēls, gandrīz svinīgi paklanīdamies. – Man šausmīgi sāp zobs.

- Arheologs? Tas bijāt jūs, kas vakar pazuda?

- Es nekur nepazudu. Mani nolaupīja. Kur te jums pretsāpju līdzekļi?

- Nomierinieties, - teica doktors. - Sēdieties šeit un paskatīsimies, kas ar jums noticis.

- Tikai palūgšu bez šiem "mierīgi" un "apsēdieties". Esmu pietiekami daudz tos dzirdējis jūsu bandītu midzenī, - teica Fotijs van Kuns. - nedomāju runāt ar nevienu no jūsu bandas, un jūs varat iet ellē. Jūsu plāni un mahinācijas man ir skaidri, un jums pagaidām nav ne jausmas, ko es darīšu.

Šī ātruma un spriedzes ziņā neprātīgā monologa laikā Andrejam izdevās aplūkot arheologu. Acīmredzot normālā stāvoklī viņš bija parasts cilvēks, pūlī viņu nevarēja atšķirt. Taču tagad viņa retie mati sacēlušies stāvus, seja nosmērēta, no apģērba palikušas vien dīvainas un nepilnīgas apakšveļas detaļas. Kā tas bieži novērojams rudmataiņiem, viņam bija pūderbalta seja, klāta ar vasaras raibumiem. Zaļās acis drudžaini mirdzēja.

- Esmu pārliecināts, ka jūs maldāties, - sacīja doktors. - Mums burtiski nav nekāda sakara ar tiem cilvēkiem, kurus jūs nosaucāt par bandītiem.

- Nav nekāda iemesla jums uzticēties, - atcirta arheologs. - Man jau iepriekš arī meloja.

- Tad apsēdieties un atveriet muti.

- Nekas tamlīdzīgs. Jūs neko nezināt par manām slimībām, bet es zinu. Esmu saaukstējies. Redziet, man ir smaga saaukstēšanās, un mana saaukstēšanās vienmēr izpaužas kā zobu sāpes. Ja jūs stundām ilgi turētu caurvējā, jūs te tik mierīgi nerunātu.

- Doktor, - Andrejs teica, - es domāju, ka mums vajadzētu paklausīt. Dodiet viņam tos pretsāpju līdzekļus un aplūkojiet viņu nākamreiz.

— Beidzot kāds prātīgs cilvēks. Atcerējos! Jūs esat Kosmosa flotes aģents! Es jūs redzēju pie konsula. Tātad jūs, visticamāk, neesat bandīts.

Fotijs van Kuns ielīda aptiekā, izvilka tūbiņu ar pretsāpju zālēm, izspieda to sev uz vaiga, paberzēja, tad sāka vilkt ārā citas zāles un mēģināja tās sabāzt neesošajās kabatās. Zāles izkaisījās uz grīdas.

— Tā jau ir laupīšana, - sacīja doktors.

— Nē, tā nav laupīšana. Es pie sava veselības stāvokļa nekad neizeju no mājas bez pirmās palīdzības komplekta. Un nav zināms, kad nākamreiz varēšu to papildināt. Dodiet man kasti!

Doktors neizpratnē paskatījās uz Andreju. Tas paraustīja plecus.

Doktors paņēma no galda plastmasas maisiņu. Fotijs van Kuns dusmīgi sabēra tajā konfiscētos medikamentus. Un acīmredzot tas viņu samierināja ar doktoru un Andreju.

— Jūs arī nolaupīja?

— Jā.

— Kāpēc viņiem vajadzīgi jūs?