KF aģents

Tu esi svešinieks, neko nesaproti. Bet, ja saproti, tad domā vienkārši. Visi cilvēki domā tā, kā viņiem iemācīts. Tikai lieli cilvēki var domāt tā, kā viņi vēlas. Un es domāju augstāk nekā jūs, parastie cilvēki. Domāju, kā celt savu godu. Es lidoju uz Ar-A! Mani motīvi ir cēli, mans mērķis ir augsts, un es nevēlos nevienam nodarīt ļaunumu. Tāpēc tu esi dzīvs un tavs kapteinis ir dzīvs. Un tie, kas bija uz kuģa, arī visi ir dzīvi. Es nevēlos asinis un atriebību. Es gribu tikai taisnīgumu.

- Bet PetriA? - Andrejs jautāja. - Viņa ir mirusi.

– PetriA no Kam Petri klana? Kur viņa nomira? Kāpēc man neviens to neteica?

- Pajautā savam līdzdalībniekam, - sacīja Andrejs.

- VoseņU, ko tu zini un no manis slēp? - Prugs jautāja.

- Kāds nogalinājis PetriA, - sacīja VoseņU. – Kad biju aģentūrā, lai paņemtu lidojuma dokumentus un viņa drēbes, es redzēju viņu mirušu. Visticamāk, to izdarīja DreijU. Viņiem bija sakari, un viņš baidījās, ka par to uzzinās.

- Ja tev ir taisnība, VoseņU, - sacīja Prugs, - mēs būsim spiesti DreijU bargi sodīt. Jo neviens neuzdrošinās pacelt roku pret mūsu varonīgo klanu meitenēm. Kurš uzņēmās atriebību?

- Viņas asinis - manas asinis, - sacīja Andrejs.

- Tu to nevari darīt, tu esi svešinieks. Un tu esi slims. Nogādājiet viņu pie ārsta. Man nepatīk mocīt cilvēkus, bet mūsu viesis DreijU ir ievainots un apdedzināts. Pirms viņš izies uz atriebības takas, viņam jākļūst stiprākam. Prugs iesmējās.

* * *

Karotājs pagrūda Andrejam mugurā. Tas ar pūlēm, noturējās kājās. durvis aizvērās aiz muguras. Apsargi palika koridorā.

Medicīnas daļa bija spilgti apgaismota. Parasta medicīnas kajīte. Ambulatorija un baltas durvis uz hospitāli.

Doktors sagaidot piecēlās.

- Sveicināti, - viņš teica. - Mani sauc Mišels Geza. Es jūs mazliet pazīstu. Vismaz kopš vakardienas jūs esat mans pacients.

- Vitass guļ?

- Guļ. Apgulieties. Vispirms parūpēsimies par jums. Diemžēl mans dators ir sabojāts... - Doktors kautrīgi pasmaidīja. - Kad viņi ielauzās, man ar viņiem bija... burtiski konflikts.

Viņš norādīja uz stūri. Tur saslaucīta gulēja stikla lausku, sīku detaļu kaudze, it kā kāds būtu rūpīgi izķidājis “dzīvu lelli”. Pirms dažiem gadiem bija “dzīvo leļļu” mode - tās bija fantastiski prasmīgas lelles: staigāja, skrēja, dziedāja, kaprizēja, naktī pamodās, raudāja un prasījās uz poda... Un bērni šīs lelles lauza, viņi noteikti tās salauza. Un tur iekšā bija daudz sīku detaļu: lelles bija burtiski piebāztas ar šīm detaļām.

- Atvainojiet par nekārtību, - sacīja doktors. - Neiznāca laika novākt.  Roka sāp?

Viņš ātri apstrādāja brūces. Sāpes radās, lika sakost zobus, bet uzreiz atlaidās.

- Pastāstiet, - Andrejs teica, - kas pie jums notika.

- Man šķita, ka jūs zināt vairāk nekā es, - sacīja doktors.

- Varat uzskatīt, ka mēs abi zinām maz.

- Es uz pilsētu neaizbraucu, - sacīja doktors. - Paguliet mazliet, tūlīt pāries. Es nedaudz saaukstējos un domāju, ka otrajā dienā iziešu ārā. Uz kuģa palikām divi. Es un otrais pilots Viskonti. Darbojāmies katrs ar savām lietām. Tad paēdām vakariņas... Viskonti bija uz tiltiņa. Tad viņš ieslēdzās un teica, ka atbraucis Kosmosa flotes aģents, laikam kaut kas noticis. Mums nebija nekādu aizdomu. Un, kad Viskonti devās uz lūku, aizgāju arī es: nez kāpēc satraucos. Varbūt nelaimes gadījums, vajadzēs palīdzēt. Bija tumšs. Redzēju dienesta platformu, un uz tās stāvējāt jūs.

- Kā jūs mani pazināt?

- Forma. Kosmoflotes pārstāvja formas tērps.

- Tas bija mans palīgs VoseņU.

- Tur bija vēl viens, vadītājs. Jūs pacēlāt roku. Viskonti atvēra lūku. Viņi nāca tuvāk. Mēs jūs pēc sejas nepazinām. Un ielaidām viņus kuģī. Bet saprotiet, mēs taču atrodamies uz civilizētas planētas...

- Neviens jūs nevaino.

- Tālāk viss bija negaidīti. Mēs nepaspējām neko saprast. Viņi abi ienāca un lika mums apgulties. Viskonti nattapās pirmais. Viņš dežurēja, bija apbruņots. Viņš mēģināja izvilkt ieroci...

- Un kas?

– Viņu nodūra. Saprotiet, viss notika ļoti ātri. Es biju burtiski pārsteigts. Viskonti pēkšņi nokrita. Bet mani nogāza pirmais. Pārējie noteikti slēpās pie kuģa. Vai guļot uz platformas. Es dzirdēju soļus, balsis. Viņi ielauzās kuģī. Mani burtiski ievilka kopkajītē. Tur bija vairāki cilvēki. Man teica, ka kuģis pāriet kaut kāda Berendeja īpašumā. Cilvēks tavās drēbēs labi runāja kosmolingā.

- Jā, - sacīja Anrejs. – Viņam ir navigatora diploms. Bet viņš izvēlējās strādāt pie manis, aģentūrā.

- Viņš teica, ka man jāpilda pavēles, pretējā gadījumā viņi mani nogalinās tāpat kā Viskonti. Un es sapratu, ka viņš nejoko.

Doktors piegāja pie galda un sāka uz tā šķirot kaut kādus papīrus. Viņa rokas viegli trīcēja.

- Piedodiet, - viņš teica, - es joprojām nevaru tikt tam visam pāri...

- Man arī būtu bail, - Andrejs mēģināja viņu nomierināt.