KF aģents

Andrejs saprata, ka VoseņU ļoti baidās no viņa, pat ievainota, bet arī baidoties izskatījās smieklīgi. Un tāpēc šķita smieklīgs. Svešais uzvalks piegulēja uz viņa šķībi.

Andrejs saprata, ka, pieradis pie VoseņU, viņš nekad nebija viņu cieši papētījis. Un tagad pēkšņi ieraudzīja: sīks cilvēciņš zem vidējā auguma, ne pārāk vecs, šaurdomājošs, ar rūpīgi saķemmētu šķirkli, taisnais deguns, šķiet, ir šķirkļa turpinājums, bet pārējais ir mazsvarīgs.

Andrejs paspēra soli viņam pretī, neatlaižot ar skatienu viņa acu zīlītes.

VoseņU atkāpās. Ar muguru uzgrūdās karotājiem. Tie nepakustējās. Karotāji bija līdzīgi, viens nedaudz vecāks. Droši vien brāļi - vienāds klana tetovējums uz vaigiem.

Andrejs jautāja:

- Kur jāiet?

- Pa labi, - VoseņU atviegloti sacīja.

Un  pirmais aizsoļoja pa koridoru, noliecis galvu uz vienu pusi un pagriezis to atpakaļ, lai neizlaistu Andreju no redzesloka.

- Es tevi nogalināšu, - Andrejs atkārtoja, skatīdamies viņam, mugurā. - Es tevi, riebekli, nogalināšu.

Prugs BrendijU gaidīja kopkajītē. Viņš aizņēma pusi no dīvāna.

- Roka, - jautāja Prugs, - nesāp?

- Es gribu redzēt kapteini Jakubausku, - sacīja Andrejs.

- Es domāju, - teica Prugs un noņēma parūku: galva zem parūkas bija pilnīgi kaila, - tu pajautāsi par svarīgākām lietām ...

Prugs neslēpa, ka bija lieliskā noskaņojumā.

Roka sāpēja tā, it kā tajā būtu iesprūdusi nagla un lēnām grieztos. Pat slikti palika no sāpēm. Nepietika ar samaņas zaudēšanu šito priekšā.

Andrejs iesēdās krēslā pretī Prugam. Tas pacēla kuplu uzaci. Apsargs, kurš ienāca aiz Andreja, gribēja viņu apturēt, bet Prugs pacēla roku:

- Lai viņš sēž. Viņš ir vājš. Debesu cilvēki ir labi, kad viņiem apkārt daudz ierīču un rīku. Kad viņi ir kaili, viņiem nav spēka.

- Kur ir Vitass? Andrejs spītīgi atkārtoja. Viņš tagad taču nesāks strīdēties ar kalnu kņazu, kura ķetnās  iekritis jaunākā modeļa Galaktikas zvaigžņu kuģis.

- Es atbildēšu, - teica Prugs, - tavs Vitass ir dzīvs. Un man nav vajadzīgs, tāpat kā man nevajag tevi. Bet dzīvs. Kur ir ārsts?

- Tūlīt, - VoseņU atsaucās.

Cenšoties nepienākt Andrejam tuvu, VoseņU nokļuva pie ekrāna klavierēm. Salonā bija klavieres. Uz Andreja kuģa klavieru nebija. Aiz klavierēm, klusēdams, stāvēja DrokU. Dzeltenmatainais karotājs, kuru Andrejs bija redzējis Pruga mājā.

- Med nodaļa klausās, - sacīja balss. Balss parādījās nedaudz agrāk par doktora attēlu uz ekrāna. Interesanti, cik cilvēku palikuši uz "Brāzmas"?

- Pastāsti viņam par kapteini, - sacīja Prugs kosmolingvā.

Doktors paskatījās uz Andreju.

- Kā jūsu roka? - viņš jautāja. - Es gribētu, lai jūs tūlīt atnāktu pie manis. Jānomaina kokons un jāveic anestēzija.

- Es tev uzdevu citu jautājumu, - sacīja Prugs. - Uz maniem jautājumiem ir jāatbild nekavējoties.

Doktors paraustīja plecus. Viņš vairs nebija jauns, kalsnējs, ar apaļiem pleciem. Un viņš bija apmulsis, kaut arī mēģināja to slēpt.

- Nebaidiet mani, - sacīja doktors. - Es laupītājus nespēlēju. Kapteinis Jakubauskas atrodas kritiskā stāvoklī. Es viņu ievietoju reanimācijas kamerā. Viņš guļ. Tiešu briesmu dzīvībai nav, taču nepieciešama atpūta un ilgstoša ārstēšana...

Andrejs aizvēra plakstiņus. No sāpēm nāca vēmiens.

-Kāpēc tu neuzdod jautājumus? - jautāja BrendijU mantinieks. – Es priecātos tev atbildēt. Tu esi mans viesis šajā lielajā mājā.

– Kāpēc jūs to izdarījāt? - Andrejs jautāja. - Jūs saprotat kas būs, kad jūs noteikti noķers.

- Es varu atbildēt, - sacīja BrendijU mantinieks. - Tagad par to nav vairs  nekādu noslēpumu. Mēs lidojam uz Ar-A.

- Kāpēc? - Andrejs brīnījās, bet nebija pārsteigts par šīm ziņām. Šim skaidrojumam vismaz bija kāda jēga.

- Mēs lidojam uz manu senču dzimteni, - sacīja Prugs. - Uz gigantu mājām.

– Apmeklēt mīļos kapus? - Andrejs pēkšņi nesavaldījās. Ironiju šeit uztvēra tikai tie, kas zināja vietējās paražas. Mīļo kapu apmeklēšana savulaik bija svinīga ceremonija – tāls ceļojums uz leģendāro kapsētu, Mīļo plato. Tur, saskaņā ar baumām, gulēja kaujā pie tuksneša malas kritušo varoņu mirstīgās atliekas. Laika gaitā šie garie ceļojumi, kas beidzās ar grandiozām dzīrēm un slepkavībām, tika aizliegti, bet, protams, nebeidzās.

Ne velti tu pie mums pavadīji tik daudz laikai, DreijU, - Prugs bez ļaunprātības sacīja. - Bet tu kļūdies. Es neesmu no tiem, kas savu dzīvi pavada dzīrēs un izklaidēs. Un es vēlos, lai tu to saprastu un atcerētos. Es esmu ļoti vienkārši veidots. Man vajag varu un godību. Kā katram augstdzimušam karotājam. Man nodevīgi tika atņemta vara, kas man pienācās. Es tuku izsūtīts un spiests dzīvot starp smirdīgās pilsētas gliemjiem. Daudzi domāja, kāpēc tik cildens un izcils vadonis dzīvo tikpat tukši kā cilvēks, kurš atteicies no cīņas? Taču man jau sen bija doma atgriezties savās mājās kā uzvarētājam. Un ne tikai uzvarētājam. Lielam uzvarētājam, par kādu jau sen ir sapņojusi mana tauta un visas tautas.

Prugs BrendijU pārstāja smaidīt.