KF aģents

Andrejs nekad iepriekš nebija bijis uz "Brāzmas", taču likumi par telpu plānojumu uz kuģa ir konservatīvi. Andrejs virgli atrada ceļu uz sakaru sektoru pat aizvērtām acīm. Viņš pārāk nebaidījās kādu satikt, uzskatot, ka kalnu iedzīvotāji labprātāk lieki nestaigā pa kuģi - galu galā, lai gan tas iekarots, tomēr ir svešs cietoksnis, kurā mīt naidīgi gari.

Durvis uz sakaru kabīni bija vaļā. Andrejs ieslēdza gaismu. Tad ieslēdzu sakarus. Virs pults iedegās divas zaļas gaismas. Tagad jāatrod Galaktikas centra vilnis un izsaukuma signāli. Reiz Andrejs tos zināja no galvas, bet pagājuši vairāki gadi ... Turklāt tie, visticamāk, ir mainījušies. Viņš ieslēdza sakaru ekrānu. Gāja laiks…

Aizmugurējās durvis aizslīdēja uz sāniem. Klusi, uzmanīgi. Andrejs saprata, ka tās atveras tikai dēļ pēkšņas gaisa kustības. Viņš pagriezās. VoseņU turēja rokā pistoli.

- Bīstami atstāt tevi dzīvu, - viņš teica Andrejam.

"Sargies no VoseņU. Viņš ir sīks cilvēciņš."

VoseņU acis šķita kā melni caurumi bez dibena, kā caurumi baltā maskā bez sejas. "tādi mazie cilvēciņi ir ļoti bīstami."

Andrejs metās uz grīdas, cenšoties aizsniegt VoseņU kājas. Stars atsitās pret pulti, izkausējot ekrānu. Andrejs padomāja: tagad manu acu priekšā vajadzētu pazibēt bērnības atmiņām... bet kur tās ir? VoseņU jau no durvīm atkal cēla blasteru, roka viņam trīcēja.

“Muļķis,” - Andrejs skaidri un mierīgi nodomāja, - viņš to neuzlādēja. Atbrīvoja visu lādiņu... tagad man ir trīs sekundes. Un viņš pielēca un spēra soli VoseņU virzienā, lai šajās trīs sekundēs varētu aizsniegt un nogalināt. Viņš patiešām gribēja nogalināt šo cilvēku. Bet VoseņU to saprata un atlēca koridorā, aizmirstot, ka pēc trim sekundēm blasters būs uzlādējies un atkal gatavs nogalināt. Bet Andrejs nepaspēja sasniegt VoseņU, jo aiz viņa jau rēgojās Pruga BrendijU ziloņa blāķis. Tālāk DrokU ... viņam seko doktors. Un doktors kliedz:

- Slepkava!

Andrejs redzēja, kā Pruga plauksta paceļas – ātri un strauji un nokrīt uz VoseņU pakauša, un nožēloja, ka viņš nepaspēja pirmais.

VoseņU ievaidējās un lēni apsēdās uz grīdas. Blasteris aizlidoja uz sāniem, un doktors gribēja to pacelt, taču Prugs pamanīja šo kustību un ar kāju aizspēra blasteri gar sienu. DrokU noliecās un pacēla ieroci.

- Es taču brīdināju, - sacīja Prugs. – Viņš ir ļoti bīstams.

* * *

- Piekrītu tev, ka gļēvs cilvēks ir bīstams ne tikai ienaidniekiem, bet arī draugiem, - Andrejam sacīja Prugs.

Viņi atkal sēdēja kopkajītē.

- Tā ir tikai jūsu vaina, - sacīja Andrejs. - Viņš ir bandinieks.

- Nē, es nevaru būt vainīgs. Es esmu virs tā. – Prugs to pateica ar dziļu pārliecību par savu taisnību. - Un es tevi brīdināju būt uzmanīgam. VoseņU ir jānovāc. Turklāt viņš pieder pie tik nenozīmīga klana, ka kopumā viņu var uzskatīt par personu bez klana. Bet es to nevaru atļaut. Skumji, bet sīkumos ir jāatkāpjas, lai uzvarētu galvenajā.

- Atkal izliecieties, kņaz.

– Tavās acīs es daru nepareizas lietas, esmu slikts. Manās acīs esmu liels un taisnīgs. Un, ja mana taisnība tev šķiet nežēlīga, tas ir tāpēc, ka tev nav sava taisnības.

– Ceļā uz savu taisnību tu jau daudzus esi nogalinājis, Prug.

- Varbūt man būs jānogalina vēl daži. Var nākties nogalināt arī tevi. Bet tad visi mani slavēs dziesmās, jo es aizlidoju pie gigantiem un paņēmu viņu ieročus. Dziesmas dzied par lieliem iekarotājiem. Dziesmās nav vietas tiem, kas stāvēja ceļā lielajiem iekarotājiem. Es atgriezīšos uz Pe-U kā uzvarētājs. Tas ir mans pienākums.

- Saprotiet taču, tas viss ir izdomājums. Nav nekādu senču, nav nekādu arsenālu. Tā ir leģenda, kas ir ļoti dārgi izmaksājusi.

– Leģenda? Tu man netici? Tad varbūt ticēsi kādam citam?

– Kuru jūs ar to domājat?

- Pasauc to kapu racēju, - Prugs sacīja karotājam.

Kamēr karotājs bija prom, Prugs sēdēja gandrīz nekustīgi, klusēdams, viņš izvilka no stepētās maksts blasteru un uzlika to sev uz augšstilba, it kā spēlētu spiegus un laupītājus. Andrejam šķita, ka pirms divām dienām pie pilotu un mehāniķu balsīm pieradusī kopkajīte, mājīga un tīra, saīga, aizvēra sienas, tās sienas un mēbeles ar bažām un neuzticību noraugās uz svešiniekiem - atzveltnes krēsls, galdauts, kūpināmais trauks, kubls, atvests no Pe-U. Un kas var būt smieklīgāks par resnu bruņās tērptu vīrieti zem sarkanas tunikas zilos ziedos, kurš izgāzies atzveltnes krēslā, tikai viņa pirksti piesardzīgi kustas, sitot pa blastera rokturi.

Arheologs Fotijs van Kuns pārsteidza Andreju. Viņš jau no pirmās tikšanās reizes ir pieradis pie viņa agresivitātes, skaļās dumpības un piesardzības, kuru aizvaino un izsmej klasesbiedri.

Arheologs lēnām, klibodams, ienāca un apstājās durvīs.

Apsargs viņam iegrūda mugurā.

- Atvainojiet, - sacīja arheologs.

Pastrādājuši ar viņu tā, kā inteliģentam cilvēkam nekad nav sapņos rādījies, nodomāja Andrejs. Bet arheologs pie tā nav pieradis.

- Atnāci, un paldies, - laipni sacīja Prugs BrendijU. - Tu apsēdies, nekautrējies.

Viņš runāja kosmolingvā ar vieglu, pat patīkamu akcentu. Bet gramatiski precīzi. Acīmredzot viņš bija izgājis hipnopēdijas seansus.