KF aģents

Roka, satīta un smaga, viņam neklausīja, un trauksmes zvans smadzenēs sāka nežēlīgi modināt šūnu pēc šūnas, un, beidzot pamodies, Andrejs sastinga no nemiera un pēc tam bēdu apjoma.

Nebija ne bērnības, ne dežūras. Bija PetriA nāve. Nakts kosmodromā. Kartečas zvaigžnotais sprādziens. Apžilbinoša tvaika dzinēja eksplozija.

Un Andrejs vairs necentās piecelties. Viņš sastinga. Viņš uzmanīgi un gandrīz mierīgi ritināja galvā notikumu lenti, vakar - vai, iespējams, jau sen? Cik ilgi viņš pavadīja bezsamaņā? Kur viņš ir? Uz kuģa.

Kuģis bija lidojumā.

Neviena skaņa, neviena kustība to nenodeva, bet Andrejs - tāpēc kosmosa pieredze cilvēkam tiek dota - lieliski zināja, ka kuģis ir lidojumā: mikroskopiskas vibrācijas un netverami trokšņi, kas nezinātājam nav atšķirami un saprotami, uzreiz izstāstīja viņam par visu.

Tas bija gravitācijas kuģis, uz kura viņš vēl nekad nebija bijis. Viennozīmīgi gravitācijas, jo trūka dziļās un gandrīz klusās plazmas dzinēju svilpoņas.

Tātad, mēs esam uz Brāzmas. Tālāk ir divas iespējas. Brāzmai izdevās aizstāvēties, un Andrejs, smagi ievainots, nogādāts uz kuģa, lai nogādātu viņu Centrā. Vai arī Prugs sagūstījis kuģi, un tad Andrejs ir gūsteknis. Bet kāds viņam pārsējis roku. Tātad uz kuģa ir ārsts.

Nākamais solis ir jāsper apdomīgi. Vispirms noskaidrosim, cik smagi mēs esam sakropļoti. Roka bojāta, apdegusi. Kas vēl? Andrejs pakustināja kājas. Kājas bija paklausīgas. Tagad labā roka. Labā roka atvilka segu un pacēlās gaisā. Andrejs paskatījās uz to tā, it kā viņa būtu dzīva radība, kas viņam nepiederētu.

Viņš viegli piecēlās sēdus uz gultas. Reiba galva. Pēdas veica parasto kustību, ko tās bija darījušas gadiem ilgi, lai uzvilktu čības. Papēži paslīdēja pa grīdu. Andrejs saskaitīja līdz divdesmit, galva pārstāja reibt. Viņš piecēlās. Gar sāniem elastīgā saitē gulēja roka. Sāpēja. Interesanti, kā beidzās stāsts par uzbrukumu?.. Bet Vitass?

Rūpes par Vitasu lika Andrejam atbrīvoties no stupora. Andrejs pieskārās durvju pogai. Durvīm vajadzēja paslīdēt malā. Durvis nekustējās. Sākumā viņam pat prātā neienāca, ka durvis varētu būt nobloķētas. Savas dzīves gados uz kuģiem Andrejs ar šādu situāciju vēl nebija saskāries – durvis nedrīkst nobloķēt. Izņemot vienu gadījumu - ja ir bojāts hermētiskums.

Andrejs atkāpās uz gultu, nospieda izsaukuma pogu uz galda. Paldies Dievam, vismaz izsaukums darbojas. Ekrāns it kā negribīgi atdzīvojās, kļuva redzamas zaļas svītras. Nomirgoja balts. Andrejs piezvanīja uz vadības nodalījumu.

Uz ekrāna bija VoseņU. Tikai VoseņU. Viņu no pirmā acu uzmetiena nevarēja pazīt. VoseņU formas apģērbs viņam bija par lielu. Protams, par lielu, jo Andrejs ir garāks par viņu un plecos platāks.

Tātad VoseņU vajadzēja lai viņu sajauktu ar Andreju. Kādēļ? Lai sagrābtu kuģi. Un pēc brīža, pirms viņš ieraudzīja VoseņU pazīstamo smīnu, Andrejs jau visu saprata. “Tātad,” Andrejs vēsi nodomāja, slīkstot naidā, “tas nozīmē, ka tu, mans pazemīgais palīgs, nogalināji PetriA. Viņa tev traucēja, un tu viņu nogalināji."

- Viņas asinis - manas asinis, - Andrejs sacīja, skatoties uz VoseņU.

- Ko? - VoseņU gaidīja visu ko, bet ne šos vārdus, izrunātus pilsētas valodā.

Bet viņš bija gudrs. Un saprata.

- Tā nav taisnība, - viņš teica. - Es viņu nenogalināju. Zvēru pie dievietes UrO. Es nevienu nenogalināju.

– Kur ir Vitass Jakubauskas? - Andrejs jautāja. Viņš bija pilnīgi mierīgs.

- Slims.

- Kas ir tavs priekšnieks?

-  Mūs vada Prugs BrendijU.

- Pasauc viņu.

- Nezinu, vai viņš gribēs ar tevi runāt.

Ekrānā parādījās Prugs BrendijU. Acīmredzot viņš nezināja, kā jāpārslēdz savienojums, un tāpēc vienkārši atgrūda VoseņU nost.

BrendijU mantinieks bija kaujas tērpā un augstā ķiverē. Kara krāsas svītras uz izplūdušajiem vaigiem, zilas, bizēs sapītas ūsas. Un piesardzīgas melnas acis.

-Tu gribēji ar mani parunāt? - viņš teica. - Runā.

- Kas noticis?

- Tu pats atnāci pie mums, - sacīja Prugs. - Mēs tevi nesaucām.

Viņš pasmējās. No viņas acu kaktiņiem izlauzās laipni stari, aiz purpursarkanajām lūpām atvērās spēcīgi dzeltenīgi zobi.

- Es pieprasu... - Balss izklausījās nepārliecinoši. Un Andrejs pārtrauca frāzi.

- Saprati? - Prugs jautāja. - Nevajag pieprasīt. Vajag pateikties. Tagad tu mums vairs nemaz neesi vajadzīgs. Es tev dodu vārdu. Bet mēs tevi nepametām. Mēs tevi savācām, pažēlojām.

- Kāpēc tas viss bija vajadzīgs?

- Atved viņu pie manis, - Prugs pavēlēja.

* * *

Situācija bija ārkārtēja, satraucoša un draudēja ar turpmākām nepatikšanām. Acīmredzot kuģis atradās tadu cilvēku rokās, kuri kosmosa kuģi komandēt nedrīkst. Kuģis pārvietojas nezināmā virzienā uz nezināmu mērķi. Tomēr šim mērķim vajadzētu būt pietiekami nopietnam tiem, kas sagrāba Brāzmu. Uzbrukums nav radies mirkļa iespaidā, bet gan plānota darbība. BrendijU mantinieks nolēmis pats iziet kosmosā. Un ne jau Galaktikas Centru, viņi plāno iekarot.

Andrejs gaidīja. Durvis paslīdēja malā. VoseņU stāvēja saspringti, it kā būtu gatavs kuru katru mirkli atlēkt malā. Taču to izdarīt nebūtu viegli, jo viņam cieši aiz muguras stāvēja divi kalnieši bruņukreklos ar dunčiem rokās.