KF aģents

Un, izrunājot šo vārdu, Andrejs saprata, ka PetriA mēģina to uzskrāpēt uz sienas.

Viņš klusēdams izgāja no kabineta un vēlreiz izlasīja vārdu. Protams, PetriA gribēja runāt par 'Bāzmu'. Un kosmolingvā. Tātad tas bija domāts Andrejam.

Aiz Andreja no kabineta izgāja Vitass.

- Paskaties, - Andrejs klusi teica un norādīja uz uzrakstu.

- Brāzma? - Vitas uzreiz uzminēja.

- Jā. Viņa gribēja mums kaut ko pateikt.

- Vari piezvanīt uz dispečeru telpu?

Andrejs pacēla klausuli. Tur neatbildēja.

Kam PetriU stāvēja pie durvīm. Moderna frizūra - vilnī - pārvietotā uz vieniem sāniem. Toga atpogāta. Acis apsarkušas.

- DreijU, - viņš teica, - mana māsa tika nogalināta. Ar nazi no aizmugures. Tāpat kā kailgliemeži, kas dzeļ naktī. Viņas asinis - manas asinis.

Asaras tecēja pār vaigiem. Uz Pe-U vīrieši nekautrējas no emocijām, savaldība bija sievietes pienākums.

- Viņas asinis - manas asinis, - Kam PetriU atkārtoja, paceļot roku ar plaukstu uz priekšu.

Tie bija nāvīgas atriebības vārdi. Brālis uzņēma atriebību uz sevi. Ja viņš uzskatītu DreijU par tuvu cilvēku, viņš būtu teicis citādi: “Viņas asinis ir mūsu asinis”, tādējādi uzaicinot Andreju uz asinsnaidu un sasaistot viņu ar šo atriebību.

Andrejs šeit bija svešinieks. Un šī pasaule viņam bija sveša. Un, protams, sveša ir atriebība, kas turpmāk valdīs Kam Petri klana lietās un domās.

- Es nepazīstu slepkavu. Es varu turēt aizdomās visus, - sacīja Kam PetriU. - Varu turēt aizdomās tevi, zvaigžņu kungs. Un tavu draugu.

— Nevajag, — Andrejs teica.

Andrejs paskatījās pār Kam PetriU plecu. PetriA gulēja uz dīvāna.

Andrejs iegāja kabinetā, atstumdams jauno cilvēku. Tas lēnprātīgi paklausīja. Andrejs apstājās pie dīvāna. PetriA gulēja ar nedaudz noliektu galvu uz vienu sānu, rokai karājoties uz leju, ar garajiem pirkstiem pieskaroties grīdai.

Tā stāvēt nebija iespējams. Kaut kas bija jādara. Viņa rakstīja par Brāzmu. Mums jādodas uz kosmodromu.

Andrejs bija pilnīgi viens. Atkal viens pats. Kā cilvēks, kurš iekritis kosmosa melnajā bezdibenī, nekad savā kritienā nesastaptu neko citu kā tikai tukšumu.

Andrejs dzirdēja pats savu balsi. Un bija pārsteigts, dzirdot, cik aizsmacis.

- Tavas asinis, - viņš teica, - manas asinis.

Tas bija ļoti sens zvērests. Viņš uzņēmās atriebību. Tāpat kā pats tuvākais cilvēks. Kā persona, kurai ir tiesības uz atriebības monopolu.

Ļoti civilizētais un miermīlīgais cilvēks, civilās kosmosa aviācijas pārstāvis uz planētas Pe-U, paziņoja par asinsatriebību. Tas bija neiedomājami. Ja kāds Andrejam to būtu teicis pirms dienas, viņš būtu pasmējies.

- Es paklausu, tēvs, - sacīja Kam PetriU.

Izrādās, ka viņš atceras viņu attiecības ģimenē. Andrejs teica:

- Kam PetriU, tu piezvanīsi sargiem un visu izstāstīsi. Mēs dosimies uz kosmodromu. var būt apdraudēts mūsu kuģis. Mēs paņemsim tavu automašīnu.

Viņš to pateica tāda cilvēka balsī, kuram ir tiesības pavēlēt.

- Izdarīšu visu, - sacīja Kam PetriU.

Vitas šo sarunu nesaprata. Viņi runāja Pe-U valodā. Un vēl jo vairāk viņš nezināja par atriebības likumiem.

Andrejs noliecās un noskūpstīja PetriA uz vaiga. Āda joprojām glabāja siltuma paliekas.

* * *

Kam PetriU mazā mašīna kustējās lēni. Tvaika dzinējs pūta, stenēja, tajā kaut kas sprakšķēja, un Vitas, kurš nezināja, cik uzticami ir šādi briesmoņi, uztraucās, vai viņi tiks līdz vietai. Dīvainā kārtā viņi ilgi runāja par šīm mašīnām, iespējams, tāpēc, ka Andrejam bija vieglāk runāt par tvaika katliem nekā par notikušo.

Vajadzēja piezvanīt Olsenam, vecais vīrs pazina PetriA, un viņi bija draudzīgi ar meiteni, bet Olsens ar VaraijU bija kaut kur aizbraukuši.

Intuitīvi Andrejs juta zināmu saistību starp Pruga slepkavības mēģinājumu un PetriA nāvi, taču, protams, nebija pamata izdarīt secinājumus. Tikai sakritība laikā.

- Ar šādu ātrumu mēs nesasniegsim kosmodromu līdz rītam, - sacīja Vitass.

No tumsas izpeldēja tumšas retas melones, automašīnas laternas apgaismotas slēpās dūmu stabos, kas pacēlās no skursteņiem un aizpeldēja atpakaļ, solīdi un bez skaņas.

... Mašīna iegrima citā bedrē, un to apņēma putekļi. Kad tā izrāpās ārā no dzeltenā priekšējo lukturu apgaismotā mākoņa, priekšā parādījās kosmodroma gaismas. Nespodrās avārijas gaismas. Un dispečeru telpas šūpulis uz torņa.

Laukuma vārti bija plaši vaļā, bet sargs nekur nebija redzams.

Andrejs apgrieza automašīnu un pie torņa nobremzēja.

Apkārt bija ļoti kluss. Tālu, tālu uzlauka gaudoja lapsas. Virs viņu galvām zemu lidoja sikspārņu bars, un žurku ultraskaņas dziedāšana izsauca uz ādas drebuļus.

Vitass neko nejautāja. Viņš klusēdams sekoja Andrejam.

Viņi uzskrēja pa kāpnēm.

Dispeceru telpa bija spilgti apgaismota.

Dežūrējošais dispečers gulēja sānis krēslā, galvu noliecis pret pulti. Viņš bija nekustīgs.

Andrejs pacēla dispečera plakstiņu un sajuta vāju pulsu.

- Viņš ir dzīvs.

Dispečers klusi ievaidējās.

Vitass piegāja pie ekrāna un ieslēdza to. ekrānā parādījās kuģis. Bija tumšs un kluss. Vitass deva palielinājumu. Bija atvērta lūka, nolaista rampa.

- Kur ieslēdz sakarus? - Vitass īsi jautāja.

Andrejs jau izsauca kuģi. Kuģis neatbildēja.