KF aģents

- Neko nesaprotu, goda vārds.

– Kam jāziņo? Kam te ziņo?

- Uz sardzi nevar, - sacīja Andrejs. – tiesības ziņot par nāvi ir tikai tuviem radiniekiem. Citādi negods.

-Tu zini labāk.

Es piezvanīšu viņas brālim. Viņš ir mākslinieks.

Vitass neatbildēja. Viņš notupās pie galda, kur gulēja nokritušais krēsls. Vitass lēnām virzījās gar sienu, skatīdamies uz grīdu.

Andrejs pagrieza telefona rokturi.

Viņš piezvanīja uz PetriA māju.

Pienāca viņas tēvs. Andrejs atvainojās par novēloto zvanu un teica sirmgalvim, ka viņam jārunā ar brāli. Viņš baidījās pastāstīt vecajam vīram, kas noticis. Vecais vīrs bija pārsteigts un jautāja, kāpēc kavējas PetriA. - Piedodiet, - Andrejs teica, un tas bija nepieklājīgi, - es steidzos. - Vecais vīrs gāja saukt dēlu. Andrejs gaidīja, kad atnāks brālis, un paskatījās uz PetriA. Viņai bija ļoti mīksti mati. Tie vienmēr bija silti un smaržoja pēc kalnu zālēm. Viņa tos mazgāja ar kalnu augu tinktūru.

Kam PetriU balss bija miegaina. Un aizkaitināta. No visas augstprātīgās dižciltīgās ģimenes, kas šķībi skatījās uz to, ka bagātā mantiniece nodarbojas ar uzņēmējdarbību, kas nebija piemērota šādai meitenei, viņš bija Andrejam lojālāks nekā citi. Viņš pats gatavojās lidot uz Galaktikas centru.

- Sveicināti, - sacīja Andrejs. - Ar PetriA nelaime. Es tavam tēvam nepateicu. Tu vari ierasties aģentūrā nekavējoties?

- Tūlīt. -Par laimi, brālis neuzdeva nevienu jautājumu.

Nolicis klausuli, Andrejs nometās ceļos blakus PetriA, paņēma viņas auksto roku. Viņš mēģināja sataustīt pulsu.

- Un kas tur? - Andrejs dzirdēja Vitass balsi.

Viņš stāvēja aizvērtu durvju priekšā.

- Mans kabinets, - sacīja Andrejs. - Tas ir aizslēgts.

Vitass pagrūda durvis.

Durvis atvērās.

- Slēdzene ir uzlauzta, - sacīja Vitass.

Arī iekšpusē dega gaisma. Andrejs, nepieceļoties, ieraudzīja, ka skapis pretī durvīm atvērts. Un tukšs. Taču nepagāja ilgs laiks, lai saprastu, kam tur vajadzētu būt. Tad viņš saprata un bija pārsteigts:  skapī vajadzēja karāties viņa ikdienas smilšu krāsas mundierim!

- Kas bija skapī? - Vitass jautāja.

- Nekā interesanta, - atbildēja Andrejs. - Ikdienas mundieris.

- Kādu tas interesēja, - sacīja Vitass. Un arī galds ir uzlauzts. Kas bija uz galda?

- Nekā interesanta, - Andrejs atkārtoja. - Tam visam nebija nekāda sakara ar viņu. Un PetriA.

Viņš paskatījās uz meitenes roku. Viņas pirksti paklausīgi atpūtās viņa plaukstā. Viņš pēkšņi saprata, ka viņai ir nolauzti divi nagi. Un zem tiem kaut kas balts. PetriA bija tik akurāta dāma.

Andrejsieinteresēts, it kā tas varētu palīdzēt meitenei, paskatījās apkārt. Un saprata - krāsa uz sienas. PetriA mēģināja kaut ko uzskrāpēt uz sienas. Viņai nebija spēka piecelties, bet viņa mēģināja kaut ko izdarīt.

Pie pašas grīdas bija uzskrāpēts "Brā..."... No pēdējā burta līdz plintusam strīpa.

Tas bija svarīgi. Nez kāpēc tas bija svarīgi. Jau mirstot, nevarēdama piecelties, viņa uzskatīja par vissvarīgāko uzrakstīt šo dīvaino vārdu "Brā ...".

Vitas, izejot no kabineta, ieraudzīja, ka Andrejs tur PetriA aiz rokas, un teica:

- Nevajag, Andrej. Mēs viņai nepalīdzēsim.

- Nu ko tu mani pierunā! - Andrejs pēkšņi eksplodēja. - Es zinu! Es saprotu visu!

No trieciena atvērās ārējās durvis. ieskrēja PetriA brālis.

Viņš ieskrēja letē ar krūtīm kā barjerā, kuru grasās pārvarēt, bet pēdējā brīdī neuzdrošinās. Pārliecies, viņš ieraudzīja PetriA.

- Kas to izdarīja? Tu? Kas?

- Nezinu, - Andrejs uzmanīgi atlaida meitenes roku un piecēlās. Viņš  Kam PetriU priekšā jutās neveikli.

Kāpēc viņa guļ te? Kāpēc?

Viņš apskrēja ap leti.

Vitass mēģināja viņu apturēt.

- Nevajag pieskarties, - viņš teica. - Atbrauks policija, noskaidros, kas to izdarījis.

- Uzspļauju jūsu policijai!

Kam PetriU paņēma meiteni uz rokām un ienesa kabinetā. Viņš nolika to uz dīvāna.

Un uzreiz nomierinājās.

Mirušais nedrīkst gulēt uz zemes, atcerējās Andrejs. Tajā ienāks ļaunie gari.

- Mums nav asins ienaidnieku, - sacīja brālis. - Neviens negribēja viņas asinis. Es zinu. Tie ir tavi asins naidnieki.

- Man nav asins naidnieku, - sacīja Andrejs. - Tu zini. Es te esmu svešinieks, man pat nav klana.

Kam PetriU īsā toga bija apjozta ar pītu jostu, pie kuras karājās dubultais nazis. Runājot, brālis turēja roku uz naža roktura. Viņš nebija slikts, bet izlaidīgs, slinks puisis, zīmēja avīzē, izlikās baigi progresīvs un rīt aizlidos uz Galaktikas centru, kur visi novērtēs viņa talantus. Nekaitīgs puisis. Bet šobrīd viņš nedomāja par Galaktikas centru. Viņš droši vien pat neatcerējās, ka tāds eksistē. Viņu šokēja ne tik daudz māsas nāve, cik šīs nāves apstākļi. Māsa varēja nomirt — šajā pasaulē nomirt ir viegli. Bet nāvei vienmēr ir izskaidrojums.

- Varbūt tie bija laupītāji, - sacīja Vitass. - Ielauzās birojā un aiznesa mantas.

- Kas tad? Brālis Kam PetriU jautāja. - Ko viņš tur runā?

Mans draugs saka, ka tie varētu būt laupītāji.

- Laupītāji? Kāpēc lai viņi nogalinātu manu māsu? Kam PetriU bija pārsteigts. Viņi būtu pagaidījuši, kamēr viņa aizies. - Viņam bija taisnība. - Bet viņš? Es viņu redzēju. Vai viņš atlidoja no zvaigznēm?

- Viņš atlidoja šodien. Ar "Brāzmu".