KF aģents

Dažādās leģendās, ko bija rūpīgi savācis nenogurdināmais Olsens, tika aprakstīti gigantu kuģi, to izskats, pat senajos burvju vārdos tika atveidota to valoda.

Varbūt Olsens būtu aprobežojies ar ierakstiem un galu galā radījis leģendu apkopojumu, taču kādu dienu viņš uzzināja, ka ielejā, aiz Vienacainās Jaunavas tempļa, atrodas svēta vieta, ko sauc par “Debesu akmeni”. Un Zinību skolā Olsenam pastāstīja, ka šis akmens nemaz nav akmens, bet pirms divdesmit gadiem mednieku atrasts gigantu kuģis, kas dziļi iegrimis zemē.

Trīs mēnešus Olsens aplenca Zinību skolu ar lūgumu sūtīt viņu uz ieleju, vēl divus mēnešus nogaidīja klanu karu, kas plosījās šajās vietās, beigas, tad salauza Jeļenas Kazimirovnas pretestību un sasniedza ieleju.

Kad viņš tur ieraudzīja sadragātu starpplanētu kuģi, noticēja civilizācijas realitātei uz Ar-A un viņam izdevās panākt, lai uz turieni nosūtītu arheoloģisko ekspedīciju.

Arheologi uz Ar-A aizlidoja pirms pusgada. Kādu laiku viņi neko nevarēja atrast, jo planētas mērenos platuma grādus un tropus klāja biezi meži. Tad viņi atrada pilsētas drupas. Tad nāca atradumi. Viens svarīgāks par otru.

Pēc Olsena lūguma arheologs Fotijs van Kuns atlidoja uz Pe-U, lai ziņotu par atradumiem Zinību skolai. Trīs dienas viņš sarunājās ar kolēģiem. Taču pēdējais, lielais, detalizētais ziņojums – sensācija planētas mērogā – nenotika. Arheologs pazuda.

* * *

- Protams, - teica VaraijU, - iespējams, ka mums ir darīšana ar fanātiķiem.

- Kāda veida? - Olsens jautāja, prasmīgi apvēdinot sevi ar apaļu vēdekli no bruņurupuča bruņām.

- Kad kaut ko nav iespējams izskaidrot, es meklēju neizskaidrojamas versijas, - sacīja apsargs. - Varbūt starp priesteriem... Varbūt kāds domāja, ka viņš ir Ar-A apgānītājs. Un tas ir brīdinājums. Bet, visticamāk, vainīgi tomēr laupītāji.

— Vai tiešām nekādu pēdu? - Andrejs jautāja.

- Rikša apgalvo, ka redzējis viņu skrienam pa ielu nāves atriebības drānās...

- Melnā frakā? - Olsens pieklājīgi pajautāja. - Apģērbs publiskai sarunai cienījamu zinātnieku vidū.

- Cienījamais zinātnieks neuzstājas bez purpursarkanā apmetņa, - sacīja VaraijU.

- Bet, ja nu steidzās, un nepaguva to uzvilkt? Vai vienkārši aizmirsa, nepiešķīra nozīmi?

– Nepiešķīra nozīmi apmetnim? – VaraijU brīnījās.

Pat visprātīgākajam, objektīvākajam cilvēkam šeit apmetņa neesamība šķiet neiedomājama. Fraka bez apmetņa? Tas vienkārši nevar būt! Iedomājieties, ka viņš atlidotu pie mums un apkārtējie viņam pastāstītu, ka viņa tautietis izskrējis uz ielas, aizmirsis uzvilkt bikses.

- Mēs viņu meklēsim, - sacīja VaraijU. Balss skanēja nedroši. — Vai viņš pats nevarētu būt maniaks?

- Kāpēc? - Olsens mēģināja slēpt izbrīnu.

- Pārdevējs rituālu veikalā apgalvo, ka jūsu arheologs izteicis vēlmi iegādāties visu klanu figūriņas. Pārdevējs nolēma, ka viņš ir maniaks, kurš vēlas atriebties visiem kalnu klaniem.

- Tātad, - sacīja Andrejs, - van Kuns nolēma, ka tās nav atriebības figūriņas. Ka tie ir suvenīri.

- Neiedomājami, - sacīja VaraijU.

Bet, acīmredzot, šī versija, ar visu savu neiedomājamību, viņu ar kaut ko iepriecināja.

– Jums ir tāda paraža? - viņš jautāja. - Pirkt tikai tāpat vien?

- Ir, - Olsens pārliecinoši teica. - Atmiņai. Piemiņai no jūsu brīnišķīgās planētas.

Debesīs, izlaužoties cauri putekļainajai miglai uzmirdzēja spoža zvaigzne, parādījās "Brāzma".

Andrejs to uzminēja, dzirdot, kā mainījusies pūļa dūkoņa.

Visi skatījās uz augšu. Dažiem rokās bija tālskati.

BrendijU mantinieka varenās ķepas pienesa acīm perlamutrainu teātra binokli. Kā tāds varēja nokļūt uz planētas, kādā antikvariātā tas varēja būt nopirkts - bija neizskaidrojami.

Zvaigzne pārvērtās par dzirkstošu disku, un, krītot, tas pamazām auga un palēnināja gaitu.

Protams, Andrejs varēja doties uz dispečeru telpu. Bet dispečeri šobrīd bija aizņemti, un viņiem nevajadzētu traucēt. Un arī kapteinis Jakubauskas ir aizņemts. Piezemēšanās ir prestižs jautājums. Kapteiņa vizītkarte. It īpaši, ja uz planētas nolaižas pirmais gravitolidnis. KF aģenta darīšana ir parakstīt protokolus un rēķinus, satikties, izbraukt, izklaidēt un smaidīt. Tam ir tikai netieša saistība ar lidojumiem.

"Brāzmas" disks viegli piezemējās uz lauka, bet šajā vieglumā bija tāds spēks, ka nodrebēja zeme.

 Kuģa virzienā aizripoja platforma ar sargiem un mehāniķiem. Andrejs sekoja PetriA zilajai parūkai.

Ap ēkas stūri parādījās otra platforma , maza, oranža. Tās vidū, tērpies oranžā togā un dzeltenu kroni galvā, stāvēja karantīnas ārsts. Amats šeit bija jauns, godājams, un tajā tika iecelts kāds slaists no ārlietu ministra ģimenes.

Andrejs un Olsens devās uz priekšu, upie vieglā žoga, gar kuru zem saules nokarsuši stāvēja gvardes sargi.

Kuģis atradās nepilna kilometra attālumā. Bet patiesais "Brāzmas" izmērs kļuva skaidrs, kad tās sāniem pietuvojās pirmā platforma un izrādījās pavisam niecīga blakus "Brāzmai".