KF aģents

- Nils, - Andrejs teica, - mums ir tikai trīs stundas līdz vakariņām, un Vitass ir noguris. Ja rīt ar ekipāžu aizvedīsi līdz ūdenskritumiem, tad Vitasam pēc tikšanās ar mantinieku būs daudz interesantāk tevī klausīties.

- Pareizi gan, zēni, - Olsens padevās, - atpūtieties. Bet es palīdzēšu PetriA izmitināt apkalpi.

- Ja viņa aizkavēsies, - Andrejs teica, - lūdzu, pabrīdiniet viņu, ka es šovakar esmu vakariņās.

- Protams, - Olsens sacīja, atverot mašīnas durvis. - Brīnišķīga meitene. Un ļoti inteliģenta.

Andrejs un Vitas izkāpa no mašīnas. Olsens teica pavadot:

- Tev laiks padomāt par savu ģimeni, Andrjuša. Vienam dzīvot ir slikti. Jeļena Kazimirovna ir tādās pašās domās.

- Paldies, - sacīja Andrejs.

* * *

Nomazgājies un pārģērbies Vitass apgūlās uz ar dzeltenu grēmas ādu pārklāta dīvāna, uzlika video brilles un sāka skatīties amatieru filmas, kuras Andrejs bija uzņēmis savos ceļojumos pa planētu.

Andrejs piezvanīja uz leju, aģentūrai. Nebija neviena. Viņš piezvanīja uz kosmodromu. Tur pateica, ka PetriA nogādājusi kuģa apkalpi uz konsulātu, un VoseņU pabeidz izkraušanu.

- Zini, kas ir patīkami? - viņš teica.

- Kas?

- Ka logs ir vaļā, un tajā ielido vējš.

- Šeit ir karsts, - sacīja Andrejs. - Pie ūdenskritumiem gaiss ir tīrs, kristālisks. Varbūt es aizbraukšu tev līdzi. Pierunāšu PetriA un aizbraukšu.

- Kas viņa ir? -Vitass jautāja.

- Mana palīgs.

- Olsens vēlas tevi apprecināt ar viņu?

- Viņam vajadzētu strādāt par savedēju, - Andrejs sacīja ar nelielu aizkaitinājumu. - Viņš ļoti labi zina, ka es nevaru viņu apprecēt.

Vitas nejautāja, kāpēc. Viņš nekad neuzdeva nevajadzīgus jautājumus. Andrejs nevēlējās paskaidrot. Vitass varētuno domāt, ka Andrejs ir veiksmīgi iesakņojies uz šīs planētas un ir apmierināts ar kluso, purvaino dzīvi. Bet, ja viņš tā vēlas domāt, lai domā.

- Uz Zemi netaisies? - Vitas jautāja, sapratis, ka Andrejs nevēlas runāt par PetriA.

- Pagaidām nē. Esi izsalcis?

- Karsti, - teica Vitass. - Vēlāk.

Andrejs pagatavoja augļu maisījumu ar ledu. Vitasam maisījums garšoja.

- Un ko viņi atrada uz Ar-A? - - viņš jautāja.

– Vai ziņas jau sasniedza Centru?

- Galaktika ir maza, - sacīja Vitass. – Un notikumu nav daudz. Bet mēs, piloti, iznēsājam ziņas.

- Un tenkas,- sacīja Andrejs.

- Tā ir taisnība, ka tur dzīvojusi gigantu rase?

- Vēlies sensāciju?

- Vēlos.

- Planēta ir izmirusi. Galaktiskā patruļa to klasificējusi kā neapdzīvotu.

- Tuksnesis?

- Nē, tur ir viss, bet nestabila atmosfēra, spēcīgi klimatiskie traucējumi. Nabadzīga flora un fauna.

– Kolonizācijas rezerve?

– Kolonizācijas rezerve ar perspektīvām apmesties visā sistēmā.

- Bet tagad?

- Tagad viņi izrakuši daudz interesantu lietu. Un, ja Fotijs van Kuns nebūtu pazudis, mums vakar vakarā būtu iespēja dzirdēt daudz interesanta no aculiecinieka mutes.

- Aculiecinieka?

- Šeit atlidoja viens no arheologiem. Vakar vakarā viņam bija jālasa ziņojums par izrakumiem Zinību skolā. Sensācija numur viens. Visa muižniecība uzvilka zābakus un piesprauda spalvas. Iedomājies, ka uz divdesmitā gadsimta Zemi no Marsa ar vēstījumu lido arheologs, ka tur ir atklātas atlantu pēdas.

- Kāpēc lekcija nenotika?

– Tāpēc, ka Fotijs van Kuns izgāja uz atriebības takas.

- Andrjuša, saprotamāk!

- Es pats ne velna nesaprotu. Neviens neko nesaprot. Jebkurā gadījumā arheologs pazuda bez vēsts. Pilsētas centrā, akmens metiena attālumā no Zinību skolas. Un vietējais Šerloks Holmss ir pārliecināts, ka Zinību skolas vietā viņš devās kaujā ar kādu vietējo klanu.

– Bet patiesībā?

- Patiesībā, viņu vajadzēja apsargāt. Galu galā, ja jau uzskatīt sevi par civilizētu planētu, tad kaut kā jāatbilst šim titulam. Viņu varēja nolaupīt, lai saņemtu izpirkuma maksu, viņš varētu tikt nogalināts, lai gūtu ienākumus no kabatu satura. Varbūt tā ir kaut kāda izolacionistisku akcija. Par viņiem daudz runā, bet neviens īsti neko nezina.

- Tu teici, ka varētu būt aplaupīts. Vai nogalināts. Kur tad ķermenis?

- Nezinu. Un ceru, ka viņš ir dzīvs. Un rīt konsulātā ieradīsies nevainīgs jauneklis un atstās ziņu uz kociņa.

- Kādu ziņu?

- Saskaņā ar rituālu, ja notikusi nolaupīšana, tad nolaupītāji nomet radiniekiem sarkanu nūjiņu ar iecirtumiem - izpirkuma numuriem. Tev nav ne jausmas, cik labi šeit attīstīta negantību sistēma.

– Esi nokaitināts?

- Es gribu tikt prom no šejienes. Šeit nekas nav atļauts! Es pat nevaru apprecēt savu mīļoto meiteni, jo viņa pēc mantojuma paražas ir mana meita! Nepaskaidrošu - kārtējais idiotiskais rituāls.

- Varbūt tev vajadzētu atgriezties Centrā?

- Kur katrs otrais skatīsies uz mani un domās: "ā, tas ir tas pats Brūss!"

* * *

Sešos – tikko sāka krēslot – Andrejs un Vitass devās vakariņās pie BrendijU mantinieka Pruga Otrā. Tā bija oficiāla pieņemšana, un tās neapmeklēšana nozīmēja sarežģītās etiķetes sistēmas pārkāpumu. Vitass neslēpa, ka ir ieinteresēts apmeklēt vakariņas. Andreju kaitināja, ka PetriA joprojām nav atgriezusies no kosmodroma.

Prugs ieradās pilsētā pagājušajā gadā un apmetās tukšā melonē – klana mājā.