KF aģents

- Es arī gribu dzīvot kopā ar tevi. Un es vēlos, lai mums būtu bērni. Tikai es protu gaidīt.

Šī saruna bija pavisam nesen. Un pēc tās Andrejs nolēma lūgt pārcelt uz citu planētu vai Centru. Viņš zināja, ka viņa paziņojums kādu pārsteigs. Bet to apmierinās. Ja būs brīva vieta. Taču nosūtīt šo paziņojumu nozīmēja kārtējo reizi atzīt savu sakāvi, kārtējo reizi neizpildīt savu pienākumu. Bet Andrejs Brūss bija audzināts un izglītots kā pienākuma cilvēks.

* * *

Atstājis PetriA vienīgajā kosmodroma mazajā zālē un nosūtījis VoseņU uz noliktavu, lai noskaidrotu, vai tur ir vieta kravai, Andrejs Brūss devās augšā uz torni pie kontrolieriem.

Dispečertelpas stikla kupolā bija karsts. Pa atvērto logu ieplūda sarkani putekļi.

Abi dispečeri piecēlās, lai sasveicinātos. Andrejs viņiem paklanījās. Viņi bija pazīstami. Vecākais dispečers pirms gada atgriezās no Krionas, kur bija stažējies.

Jaunākais, iededzis, Austrumu kalnu klana ķiverē, kas izskatījās pēc mušmires, paņēma no galda papīra lapu.

- Otrās klases, sērijas Gr-1 kuģis "Bazma", pieraksta osta Zeme, atrodas planētas orbītā. Sakari stabili. Nosēšanās četrdesmit minūšu laikā.

- "Brāzma," Andrejs domās palaboja dispečeru. Vietējā valodā nav burta "r", un šņāceņi izklausās cieti. Skaļi labot bija netaktiski. Vēl jo vairāk kalniešus.

- Kas ir kapteinis? - viņš jautāja.

- Jakubauskas, - teica vecākais kontrolieris, ieslēdzot ekrānu. - Viņš gaida savienojumu.

Dispečera garie pirksti pārslīdēja pār pulti, un ovālajā ekrānā parādījās Vitasa kā akmenī izkaltā seja.

- Andrej, - teica Vitas, - Priecājos tevi redzēt.

- Sveiks, - sacīja Andrejs. - Kā lidojums?

- Gadsimta labākā rotaļlieta. Man teica, ka tu esi šeit, un es ar nepacietību gaidu tikšanos.

- Tiekamies pēc stundas.

Andrejs Brūss nokāpa lejā. PetriA zālē nebija. Zāle šķita tukša, lai gan tajā rosījās cilvēki: kuģa ierašanās vienmēr ir notikums, kas piesaista ziņkārīgos. Kuģa ierašanās pulcē vairāk skatītāju nekā putnu cīņas.

Daži pazina Kosmosa flotes aģentu. Viņš paklanījās.

Labi, ka atlidojis tieši Jakubauskas. Lai gan viņš zina visu, viņš neuzdos jautājumus un nerakņāsies brūcēs.

- Sakiet man, - pie Andreja pienāca reportieris no viena no diviem laikrakstiem, kas radās  sekojot civilizētās pasaules piemēram, - vai jums kādreiz ir nācies lidot ar gravitolidni?

- Nē, - Andrejs atbildēja neapstājoties. Viņš gāja uz lauka pusi. – Gravitolidņi parādījušies tikai pēdējos gados.

- Šis ir pirmais gravitolidnis mūsu sektorā?

- Šis ir pirmais gravitolidnis, kas nolaidīsies uz Pe-U, - attrauca Andrejs.

Ēkas ēnā dūca pūlis. Andrejs neko tādu vēl nekad nebija redzējis. Tie, kuriem nepietika vietas ēnā, apmetās saulē, mocījās no karstuma, bet prom negāja. Tomēr viņus varēja saprast. Kosmosa kuģis nolaidies uz Pe-U nebija nekad agrāk. Šeit bija redzami tikai desanta kuģi un kapsulas, kas paši par sevi bija iespaidīgi, taču ievērojami mazāki par kuģiem. Paši laineri palika orbītā. Tie nebija pielāgoti ieiešanai atmosfērā. Gravitolidņi varēja nolaisties jebkur.

Kad Andrejs vēl lidoja pats, viņi sapņoja par gravitolidņiem. Pēc tam tika veikti izmēģinājumi, un drīz tika uzbūvēts pirmais sērijas kuģis. Tas bija tikai pirms desmit gadiem. Tad viņi lidoja kopā ar Jakubausku. Viņš uz "Titāna" bija otrais palīgs, un Brūss bija pirmais palīgs.

Sarkani putekļi slinkos viļņos ložņāja pār lauku. Publika pacietīgi gaidīja. blāvi mirdzēja putekļainās ķiveres, šūpojās modīgās lietussargu cepures. Spiedzīgi sauca pārdevēji, kladzināja augļu tirgotāji, ceptuvju dūmi koda viņiem acis. Kungs Prugs, Vitora BrendijU mantinieks, pilsētas eksotiskākais tips,  stāvēja uz augsta paaugstinājuma līdzīga šaha laidnim. Kaut kad viņa seja bijusi parasta, tagad izplūdusi,  acis, deguns, mute bija pazuduši vaigos. Viņa biedri zilos apmetņos ar ziliem punktiem atstūma skatītājus, lai tie nejauši nepagrūstītu tik svarīgu cilvēku.

Mantinieks ieraudzīja Andreju, kad viņš bija pie durvīm, un nodžinkstīja savas rokassprādzes, augstu paceļot resnās ķepas.

- DrejU, šovakar man vakariņas! Tu esi uzaicināts kopā ar kapteini!

Troņmantnieks vēlējās, lai par to uzzinātu visa pilsēta.

Andrejs sejā attēloja gaišu prieku. Sasodītais vepris, viņš domāja, šodien ir mūsu vakars ar PetriA. Un tu to atņem. Bet nāksies iet, lai Olsens neuztrauktos. Mēs esam diplomāti. Mēs izturam. Kur gan kavējas PetriA?

Andrejs atrada konsulu Olsenu aiz ēkas stūra, kur viņš palūkojās PetriA meklējumos. Viņš dzīvīgi runājās ar ierēdni melnā apmetnī. Ierēdņa seja bija pazīstama, taču Brūss nevarēja izšķirt amatus - viņš nekad nav iemācījies saprast uz krūtīm izšūto apļu nozīmi. Kaut kad PetriA bija pavadījusi veselu vakaru pacietīgi un pieklājīgi apmācot Andreju to, ko zinaja katrs zēns. Bet velti.

Tālumā pie kravas vārtiem stāvēja tukša platforma. Uz tās kāpa sargi augstās vara ķiverēs, apkārt rosījās nesēji savas ģildes dzeltenajos tērpos. Tur atradās arī PetriA. Kaut kā viņa sajuta Andreja skatienu un pacēla tievu, kailu roku. Priecīgs, Andrejs nodomāja, viņai nekad nemēdz būt karsti. Un viņas āda vienmēr ir vēsa.