KF aģents

Olsens, Vitasa intereses aizkustināts, uzsāka garu stāstu par konsulārās dzīves sarežģītību uz Pe-U. Andrejs izklaidīgi klausījās un skatījās ārā pa logu. Dīvaini, kāpēc lai arheologs pirktu šīs atriebības figūriņas? Varbūt viņš šeit ir bijis agrāk? Jāpajautā Olsenam. Ja nu,  viņš neiedomājās ieskatīties iepriekšējo gadu apmeklētāju sarakstos? PetriA teica, ka vakarā būs brīva. Bet tagad, kā nelaime, šīs vakariņas pie BrendijU mantinieka. Un atteikties nevar. Un nepaspēja viņai par to pastāstīt. Protams, viņa gaidīs. Viņa nekad neapvainojas. Un gaida. Bet Olsens ar uzjautrinošu pārliecību, ka viņa sarunu biedram ir pienākums saprast vietējo intrigu smalkumus, ko ne vienmēr saprata pats VaraijU, lai gan viņam patika tās veidot, mēģināja Jakubauskam pierādīt, ka Kitenā pie varas noteikti nāks Kruns KropU. nākamgad, un tāpēc premjera brālis zaudēs izklaides ministra portfeli un būs spiests sabiedroties ar Viņa Visvarenību.

Jakubauskas klausījās, it kā visu mūžu būtu sapņojis uzzināt par Kruņa KropU intrigām.

Mašīna pabrauca garām bazāram, tur bija ļaužu pārpildīts, garāmgājēji sastinga, lūkodamies uz mašīnas neparasto formu. Zvejnieku grupa no Tālajiem kanāliem, šķietami pirmo reizi iebraukuši pilsētā, grimasēja mašīnai, veidojot rituālas nicinājuma maskas. Nicinājums radās no bailēm. Un, lai gan tikai daži cilvēki galvaspilsētā ticēja, ka citplanētieši ir briesmoņi, jo tālāk no tās, jo krāšņāk uzplauka baumas par cilvēkiem no zvaigznēm.

Pasaulē, kurā joprojām nav ātru saziņas līdzekļu, atnācēju rutīna tiek uztverta ar neuzticību. Galu galā Andrejs, klausoties Olsena stāstījumu, kā konkubīnei KropU vakariņās izdevies noindēt savus padēlus, kādreiz uz Zemes ticēja, ka Nezināmo apdzīvo briesmoņi, kurus iztēle salika no uz Zemes eksistējušu dzīvnieku gabaliņiem. Vai nu palielināja zirnekli līdz briesmīgiem izmēriem, vai arī piestiprināja čūskas purnu pie lāča ķermeņa. Kad monstriem uz Zemes vairs nepalika vietas, jo tā tika tik ļoti izpētīta, ka nācās atteikties pat no jūras čūskas un sniega cilvēka, iztēle atrada sev jaunu barību - citas pasaules. Un cik grūti bija atteikties no brīnumiem, pat tad, kad pirmās ekspedīcijas sasniedza zvaigznes. Briesmoņu dzīves vietas tikai attālinājās no Zemes arvien tālāk un tālāk, bet pilnībā neizzuda. Vienmēr atradās jaunas leģendas, un ne tikai zemes – Galaktikas cilvēce bija tikpat tendēta uz brīnumiem kā viņu Zemes brālēni. Tieši tas, ka Galaktiku apdzīvoja viena un tā pati suga - Homo sapiens -, noveda pie domāšanas veida līdzības. Daudzējādā ziņā Galaktikas rases atšķīrās viena no otras, taču tās saplūda vienā - nepārspētā fantāzijā.

Un tāpat kā neparasta mākoņa forma kāda Šveices vai Kazahstānas iedzīvotāja iztēlē pamodināja lidojoša šķīvīša tēlu, tā kalnieša no ezera kanāliem iztēlē Galaktikas konsula mistiskās formas mašīna atspoguļojās ka vieta ko apdzīvo baigi monstri.

Andrejs paskatījās uz saviem pavadoņiem. Olsens zaļā uzvalkā ar Ezera skolas apli uz krūtīm un kapteinis Jakubauskas, izstiepis savas garās kājas Kosmosa flotes ikdienas uniformā - ļoti parasti cilvēki, ļoti parasti, runāja par absolūti neparastām lietām. Bet aiz mašīnas plānās sienas pasaule turpināja spītīgi tikšķēt pēc saviem nezināmajiem likumiem. "Un mēs esam", Andrejs domāja, "tas tievais pavediens, kas savieno Galaktiku ar šo planētu, ar šiem kalnu iedzīvotājiem un tirgotājiem, kuru bērni un mazbērni kādreiz lidos uz tālām zvaigznēm un būvēs gravitācijas stacijas. Un šī pāreja notiks daudz ātrāk nekā uz Zemes, jo līdz kosmosa laikmetam bija jāizaug mums pašiem. Un dažreiz nav zināms, kā ir labāk. Galu galā, gribam vai negribam, pati pavediena esamība starp planētu un Centru neizbēgami un pat nežēlīgi iznīcina šīs dzīves audumu, lai cik pieklājīgi, saprātīgi un humāni mēs būtu. Konflikts pastāv cilvēkos. Un, ja VaraijU spēj to pārvarēt sevī, apzināties pārmaiņu neizbēgamību un pat tās sagaidīt, tad tas pats VoseņU, lai arī apmeklējis Centru, pat iemācījies lidot uz planētu mašīnām, viņa psihi nosaka ne tik daudz zināšanas un izpratne par nākotnes spēku, bet trauma, ko rada tas, ka viņa klans ir mazs, vājš un pakļauts Brendiju klanam - šis pazemojums ir svarīgāks par visiem kuģiem, kas nāk no debesīm. VoseņU pārnāks mājās, novilks papagaiļa formastērpu, ielīdīs vakara vannā un, ja pienāks viņa kārta, nomazgās kājas sačākstējušai vecenei - klana vadonei un līdz nākamajam rītam iekritīs likumu un noteikumu tīklā kas nosaka viņa sīko eksistenci, tomēr nedaudz augstāku par to kura viņam pienākas no dzimšanas, jo viņš strādā atnācēju labā".

– Kur jūs nakšņosiet? - Andrejs sadzirdēja Olsena balsi. - Mūsu viesu namā?

- Vitass paliks pie manis, - Andrejs teica. - Jo īpaši tāpēc, ka mums šodien jadodas uz aicinātajām vakariņām.

- Kur? - Vitass bija pārsteigts.

- Vakariņās pie BrendijU mantinieka.

- Starp citu, viņš nemaz nav BrendijU atraitnes dēls, - sacīja Olsens. - Ir interesanti atzīmēt adopcijas metodi ...