KF aģents

Vitrīna knapi spīdēja: naktī tā tika izslēgta - elektrība bija ļoti dārga.

Andrejs izlēca no furgona, pastiepa roku PetriA.

Apmetoties nakšņot, kokos skaļi čivināja putni.

PetriA neatlaida Andreja roku. Viņa stāvēja blakus, cieši turot viņa roku.

- Tu noguri? - Andrejs jautāja.

- Es tevi mīlu, - sacīja PetriA. - visu dienu gribēju tev to pateikt.

— Nerunā tā, — Andrejs teica. Viņš gribēja teikt: "Nerunā muļķības", bet savaldījās, jo būtu viņu aizvainojis.

- Neko nevaru darīt. Es centos tevi nemīlēt. Un tas ir slikti.

- Slikti, - Andrejs piekrita, vēl nezinot, ka PetriA ar to domā viņu ģimenes attiecības. Viņš domāja par sevi. Ka viņam nav tiesību viņu mīlēt.

Viņi iegāja kantorī.

PetriA ieslēdza gaismu.

Andrejs iegāja aiz letes un atvēra sava kabineta durvis.

- Saki man, - PetriA jautāja no uzgaidāmās telpas, - neatkarīgi no likuma, ja tu nebaidītos, vai tu varētu mani mīlēt?

- Es domāju, ka tu uzminēsi, - Andrejs sacīja, atverot seifu un ieliekot tur somu.

Viņš aizslēdza seifu, izgāja ārā un apstājās pie kabineta durvīm. PetriA sēdēja uz zema dīvāna, kājas sabāzusi zilās kurpēs ar gariem, modīgiem purngaliem uz augšu. Viņa grieza zilo matu šķipsnu ap savu rādītājpirkstu. Tas vien liecināja par viņas uztraukumu. Kā parasti, emocijas šeit ir vīriešu padarīšana. Sievietei ir nepieklājīgi sevi izdot. Bet PetriA bija meitene no ļoti dižciltīgas ģimenes.

- Es uzņemos lāstu uz sevi, - sacīja PetriA. - Tu vari būt mierīgs.

Andejs apsēdās viņai blakus. Kaut kas nebija kārtībā.

- Nesaprotu, - viņš teica, - kāpēc tev vajadzētu uzņemties lāstu uz sevi?

- Es tev rīt pateikšu. No tava viedokļa tās ir muļķības.

- Man tevi pavadīt?

- Šonakt es palikšu pie tevis.

- Bet mājās? – Andrejs saprata, ka pakļaujas meitenei. It kā viņa zinātu tik daudz vairāk un viņas pārliecība, ka visam jānotiek tieši tā, dod viņai tiesības izlemt.

- Mājās zina, ka es paliku kosmodromā. Tevi traucē doma, ka esmu visu iepriekš izplānojusi? Bet es taču jutu tavu uztraukumu. Daudz dienu.

Kāpnes uz Andreja istabām veda no gaiteņa aiz viņa kabineta.

Neviens cits šajā ķirbī nedzīvoja. Andrejs aizņēma tikai vienu stāvu.

Augšējais stāvs bija tukšs, tur ligzdoja kašķīgi putni, kas no rīta skaļi būkšķināja virs galvas, trokšņaini kārtodami savas attiecības.

Putni viņus pamodināja, kad sāka kļūt gaišs.

- Tu dusmojies? - jautāja PetriA. - tavas domas ir satrauktas.

-Tu solīji man pastāstīt.

Uzlecošās saules stars horizontāli ieurbās istabā, izgaismoja loga trīsstūri tālajā, noapaļotajā sienā, pieskārās galdam un iemirdzējās PetriA zilās parūkas zelta spīguļos.

Zem parūkas viņas mati bija īsi un zīdaini. Gandrīz melni.

Sekojot Andreja skatienam, meitene izlēca no gultas un pieskrēja pie galda, paķēra parūku un uzlika to.

- Neviens vīrietis mani nekad nav redzējis bez parūkas, - viņa teica. - Tu zini?

- Tu labāk izskaties bez parūkas.

– Kad nākšu pie tevis, es vienmēr noņemšu parūku. Bet sieva to dara tikai tad, kad ir vienatnē ar vīru.

- Tu solīji pastāstīt.

PetriA sēdēja uz gultas malas, ietinusies Andreja halātā, viņas zilā parūka izskatījās kā mirdzošs oreols. Un viņa  pastāstīja par nejaušo adopciju.

Andrejs nesmējās un neteica, ka tās ir muļķības. Šeit pavadītajā laikā viņš bija pieradis pieņemt šeit esošo tabu pastāvīgo nemainību.

- Šī paraža, lai ko tu domātu, lai kā es par to smejos, stāv augstāk pār mums. Aizvakar es braucu uz Svētās Atklāsmes avotu. Bet avots man nedeva nekādas zīmes. Un es nolēmu, lai tad ir lāsts.

– Bet tu pati lieliski saproti, ka nevari būt mana radiniece, jo īpaši pēc mantojuma no Peresa, kuru es savās acīs neesmu redzējis.

- Vairs nerunā. Tas neko nemainīs. Vienkārši saproti, ka mēs nevaram nevienam stāstīt.

- Bet es gribu, lai tu dzīvo kopā ar mani.

- Es nākšu pie tevis, kad vien varēšu.

- Es gribu, lai tu būtu mana sieva. Man pasaulē neviena nav. Tikai tu. Vai tiešām neko nevar darīt?

- Varat iet pie Apgrieztās ielejas orākula. Lai tur nokļūtu, nepieciešami trīs mēneši. Pār kalniem Un tagad tur ir karš.

— Tad es tevi aizvedīšu.

- Var būt. Bet es domāju, ka labais Olsens to neļaus. Viņš baidās sabojāt mieru. Bet mūsu klanu nedrīkst apvainot. Tas ir trešais galvaspilsētas klans.

- Es zinu. Un tomēr es tevi aizvedīšu.

-Iespējams, ja es tev neapnikšu.

PetriA pēkšņi pasmaidīja, īsi pieskārās viņa vaigam ar skropstām. Viņa bija tik viegla un ēteriska, ka bija bail viņu mīlēt, bet vienmēr gribējās aizsargāt.

Pēc diviem mēnešiem Andrejs atkal uzsāka ar viņu sarunu. Varbūt viņš dosies pie viņas tēva?

- Ja viņš uzzinās, tev nekad mani neaizvest, - stingri sacīja PetriA. - Viņi mani paslēps mūsu cietoksnī, kalnos. Tu mani tur neatradīsi, pat ja visi Galaktikas kuģi nāks tev palīgā. Visi tavi draugi.

- Man vairs nav palicis neviena drauga, - sacīja Andrejs.

- Bet tas kapteinis, kurš atlidoja šurp ar "Osaku"?" Viņš bija ar tevi. Jūs ilgi runājāt. Es viņam jautāju: tu esi labs cilvēks? Viņš teica, ka tu esi ļoti labs cilvēks. Tātad viņš ir tavs draugs?

- Nē, mēs tikai kādreiz lidojām kopā. Kolēģi. Kosmosa flote ir liela.

- Zinu. Mums ir visi ceļveži.

- Man nav viegli, mīļā.