KF aģents

- Viss ir kārtībā? — konsuls lietišķi jautāja.  - Ar kuģi runāji?

— Tur ir kapteinis Jakubauskas, — Brūss sacīja. - Mēs kādreiz lidojām kopā.

-  Droši vien būs pavēle manai nomaiņai, - Olsens sacīja, miegdams acis. Acis viņam bija iekaisušas: tā bija alerģija pret putekļiem. - mēs ar Jeļenu Kazimirovnu ļoti ceram.

- Būs žēl, ja jūs aizlidosit, - sacīja Andrejs. - Esmu pieradis pie jums.

- Es arī, es arī, bet taču divpadsmit gadi! Man ir trīs tonnas piezīmju! Man jāraksta. Bet es noņemos ar sarunām. Manā vietā atlidos īsts, enerģisks, jauns speciālists. Jums būs interesanti ar viņu.

- Pirmkārt, man ir interesanti arī ar jums, - sacīja Andrejs. - Un es šaubos, vai Galaktikā var atrast labāku speciālistu par jums. Otrkārt, es pats gatavojos aizlidot.

- Nekādā gadījumā! Jūs šeit esat pabijis tik maz.

- Ja jūs visi aizlidosiet, tas būs nozīmīgs zaudējums Pe-U, - pieklājīgi sacīja ierēdnis melnā apmetnī.

- Bet es neesmu pietiekami iniciatīvs, - Olsens rūgti sacīja.

Frāzi par nepietiekamo iniciatīvu kāda amatpersona bija ierakstījusi pēdējā instrukciju vēstulē. Olsens to rādīja visiem. Bez šīs vēstules viņš nebūtu no šejienes aizlidojis. Viņš uz Pe-U bija savējais. Pat izdevās iegūt Balto Augsto zināšanu halātu Ezera Brāļu skolā. Ja vēlējās, viņš varēja izšūt savu uzvalku ar tik daudziem apļiem un trijstūriem, ka vietējie ģenerāļi pārplīstu no skaudības. Visi pilsētā viņu pazina, un viņš pazina visus, kas vispār bija kaut kas. Viņu varētu pamodināt nakts vidū un pajautāt, kas bija Augstākais Inturā, aiz okeāna, pirms trīssimt divdesmit gadiem, un viņš uzreiz nosauktu ne tikai Visaugstākā vārdu, bet arī viņa galvenos divpadsmit titulus, un vajadzības gadījumā varēja nosaukt galvenās konkubīnes pirmo klanu.

– Kas dzirdams par arheologu? -Andrejs jautāja, ar acs kaktiņu skatīdamies, kā uz nosēšanās vietu rāpo platforma.

- VaraijU jums pateiks labāk nekā es, - atbildēja konsuls.

Un tad Andrejs atcerējās, kas bija šis ierēdnis - pilsētas sardzes priekšnieks, kura ērgļa profilu viņš bija redzējis avīzē vēl vakar.

- Ja tā bijusi vienkārša laupīšana, - VaraijU garlaikotā balsī sacīja, nedaudz šūpodams savu lielo šauro galvu, kā putns, kas mēģina knābāt, - tad mēs viņu drīz atradīsim.

VaraijU pārvilka ar plaukstu pār seju, aizbaidīdams ļaunos garus, un piebilda:

-Viņa līķis, visticamāk, uzpeldēs ezerā.

Pilsētas rietumu nomalē sākās liels sekls ezers. Zvejnieku kvartāli ieslīdēja tajā no krasta, un pāļu mājas iestiepās tālu ūdenī. Starp kvartāliem bija piestātnes. Ezers bija netīrs, aizaudzis ar niedrēm un tikai kilometru no krasta kļuva dziļš, un tur stiprā vējā staigāja viļņi.

- Bet no kurienes pilsētas centrā dienas laikā parādījušies laupītāji? Vai tad tas ir ierasts?

- Tas ir neparasti, - piekrita VaraijU. – Bet tā ir vieglāk izmeklēšanai.

Viņš kādu laiku klusēja, paskatījās debesīs un sacīja:

- Es nosūtīju aģentu uz Rietumu Vu klanu. Un uz ezeru, uz moliem.

- Kāpēc uz klanu? - Andrejs jautāja.

– Iespējams, ka viņš devies atriebties šim klanam.

– Vai jūs tam ticat?

- Neticu, tikai pārbaudu, - sacīja VaraijU. - Man tā ir nepatīkama lieta. Es nevēlos, lai cilvēki no Galaktikas atlidotu šeit iejaukties mūsu lietās.

- Viņš šeit ir tikai četras dienas, viņš nekad agrāk šeit nav bijis. Visu laiku viņš pavadīja Zinību skolā. – Olsens atkārtoja Andreja argumentus. Viņam bija karsti. Viņš izņēma kabatlakatiņu un noslaucīja seju. Kabatlakats kļuva sarkans. Olsens uzmanīgi salocīja kabatlakatiņu tā, lai sarkanie traipi būtu iekšpusē, un ielika to kabatā.

- Bet viņš ir kopā ar Ar-A,- sacīja apsargs.

– Bet kas par to? - Andrejs jautāja.

- Viņi atrada milžu dārgumus. Bet tas ir bīstami.

* * *

Trešo planētu (Pe-U - divi) arheologi nosauca Atlantīdu.

Cilvēka fantāzija ir ierobežota un barojas ar leģendu un ikdienības šauro klāstu. Ziņas par planētu galvenokārt nāca no leģendām, ko bija savācis Olsens, kurš bija izrakumu iniciators. Planēta bija tukša un tāpēc noslēpumaina. Un, ja kādreiz uz Zemes eksistēja atlanti, kuri gāja bojā neskaidros apstākļos, tad uz Ar-A dzīvoja ģiganti, kuri gāja bojā noslēpumainā karā.

Ar-A riņķo salīdzinoši tuvu Pe-U, tā uzlec pie debesīm nevis kā zvaigzne, bet kā zils aplis, un, ja ir asa redze, caur mākoņu spraugām var uzminēt kontinentu aprises. Protams, meklējot atbildes uz eksistences jautājumiem, Pe-U iedzīvotāju senči vērsa acis uz debesīm un to pastāvīgo rotu - planētu-māsu, un viņu iztēle to apdzīvoja ar pasakainiem radījumiem, ģigantiem un burvjiem. .

Visi uz Pe-U ticēja, ka Ar-A iedzīvotāji kopš neatminamiem laikiem ieradās uz Pe-U ar dzelzs kuģiem. Tieši viņi, gaišādainie, mācīja būvēt mājas un skaitīt dienas, deva cilvēkiem drēbes un likumus. Tos, kuri nepakļāvās, viņi sita ar zibeni.

Tad giganti savā starpā sastrīdējās, pie kā vainojama Saules dievietes UrO intrigas, kura neizturēja konkurenci ar mirstīgajiem. Un tā kā giganti bija sadalīti klanos, sākās šausmīgs karš, kurā giganti viens otru apkāva, ļaunajai dievietei par apmierinājumu.