Haks

"Kas notiks, ja tu aizmigsi?"

"īsti nezinu," Reivcna lēnām noteica, tad pasmaidīja. "Vai gribi uzzināt?"

"Diez vai," Kczs papurināja galvu, taču arī pasmējās. Reivenas joks mazliet mazināja bažas par brauciena galamērķi. "Vai neesi nogurusi? Es varētu sēsties tavā vietā." Viņš mazliet vilcinājās, izteikdams šo piedāvājumu, taču Reivcna nesadusmojās. Tikai paraustīja plecus.

"Viss kārtībā," viņa teica. "Nav jēgas tagad mainīties vietām — esam gandrīz klāt."

"Jau klāt?"

"Paskaties laukā," Reivcna ieteica, un Kezs pievērsās logam.

Jau krēsloja, un bija grūti kaut ko saskatīt pustumsā. Šķita, ka Reivcna nogriczusics no galvenā ceļa, pazudušas bija ceļmalas namu ugunis; nemanīja arī pretimbraucošus flaiterus. Reivcna nebija izslēgusi gaismas, un reizēm garām pazibēja ārpilsētas būves, kāda pilsēta vai ciems tālumā iegaismoja debesis, bet tieši apakšā zem viņiem stiepās maģistrāle ar steidzīgu skimmeru uguntiņām. Tālu priekšā melnēja pauguru grēda, uz kuru norādīja Reivcna.

"Tur ir laboratorija. Taču, saskaņā ar transporta datu bāzi, gaisa telpa laipus ceļam ir slēgta."

"Vai tur nav neviena pievedceļa?" Vraits vaicāja.

"Diez vai mēs to izmantotu," Reivcna aizrādīja. "Taču nekas nav norādīts." Viņa padomāja. "Es domāju, ja ceļš ir, tam jābūt norādītam valdības datu bāzē, lai aģenti varētu nokļūt laboratorijā."

"Tad atrodi to datu bāzi," Vraits tcica. "Mēs neizmantosim to ccļu, taču negribētos liekas sadursmes."

"Vajadzētu izslēgt gaismas," Melcks ierunājās. "Labāk, lai operatīvais transports kļūst nemanāms."

"Es nevaru tās izslēgt, kamēr mēs lidojam virs ccļa," Reivcna aizrādīja, kaut gan viņas skatiens jau kļuva miglains, jo viņa bija picslēgusies Tīklam. "Ja drošībnieki savā ekrānā ievēros, kā mēs izslēdzam gaismas, viņi liks mums apstāties. Apmēram pēc pusstundas es nogriezīšos no ccļa un izslēgšu gaismas. Ja kāds mūs satiks aizliegtajā gaisa zonā, noraidīšu signālu, ka mums ir tehniskas problēmas."

"Enerģijas zudums?" Kczs ictcicās. "Tā varētu izskaidrot, kāpēc esam izslēguši gaismas."

"Ja kaut mazliet veiksies, neviens mūs neievēros," Vraits noteica. "Vai paveicās ar to ccļu, Rcivcn?"

"Atradu," viņa paziņoja. "Ir viens sānceļš. Nepaspēsiet nc pamirkšķināt, un tas jau būs garām. Ceļš atrodas apmēram kilometru no ārējā laboratorijas perimetra."

"Nogriezies pirms sānceļa," Vraits lika. "Tad nosēdini fiaiteru zem kokiem vai kur citur. Negribu doties uz laboratoriju ātrāk nekā vēlu vakarā. Mēs varam pagaidīt un nosnausties."

Ali apgūlās gultā un centās palikt mierīga. Atklājums, ka Atriebēja ir Reičela, bija pamatīgs trieciens. Viņa centās aptvert tā svarīgumu. Meitenes tiekšanās atgūt saprātu bija tik izmisīga, bet diez vai Reivena to spēja uztvert. Tomēr Reivena bija pateikusi īstos vārdus, lai nomierinātu māsu, neradot Toma un Lusila aizdomas.

Ali nopūtās. Visvairāk viņu satrauca doma par diviem zēniem. Viņa bija pārsteigta, ka vēl aizvien uzticas Reivenas un Vraita solījumam izglābt viņu. Viņa tikai nespēja izdomāt, kā šāda izglābšana varētu notikt. Viņa un Reičela nebija vienīgie ieslodzītie. Doma par to, ka viņa dosies projām, pametot pārējos nelaimē, bija neciešama. Ali nespēja iedomāties, ka Reivcna izprastu šādus cilvēkmīlestības uzplūdus, taču mēģināt vajadzēja.

Viņa pagriezās uz sāniem, iespieda seju spilvenā un nočukstēja:

"Rcivcn. Rcivcn, vai lu dzirdi? Man jārunā ar tevi." Atbildes nebija. Ali pagaidīja, tad ierunājās vēlreiz, taču viss palika kluss, kā bijis. Viņa juta, kā ap sirdi sažņaudzas ledaini pirksti, un piespieda sevi nekrist panikā. Reivcna bija teikusi, ka saikni nav iespējams pārtraukt. Viņas mierīgi sarunājās stundām ilgi, un nebija pamata domāt, ka draud briesmas. Nekas nevarēja noiet greizi. Viņa pārtrauca bažīgo prātošanu, jo prātā ienāca jauna doma. Tā bija tik loģiska. Viņa iedomājās, ka ari Reivcna var padoties tādai cilvēciskai vājībai kā miegs. Šis gan nebija labākais bridis, lai gulētu. Viņa drebēdama piecēlās sēdus. Tad pārsteigumā ievēroja seju, kas vēro viņu caur durvju stiklu.

Tas bija Lusils. Viņš vilcinādamies pavēra durvis, un aiz viņa parādījās ari Toms.

"Vai drīkstam ienākt?" viņš vaicāja.

"Mums jāaprunājas," Toms piebilda.

"Labi," Ali piekrita, juzdamās neērti. Viņa nespēja apspiest sajūtu, ka viņi visi ir nolemti nāvei, taču tikai viņai ir izredzes izglābties. "Par ko?"

"Tu gatavojies izglābties," Toms noteica, un Ali satrūkās. Lusils piekrītoši pamāja.

"Tu esi ieradusies šeit pēc Atriebējas," viņš mierīgi noteica. "Es nezinu kāpēc, taču esmu par to pārliecināts."

"Vai tu vispār esi Haks?" Toms tincināja, kaut gan balss palika rāma.

"Es esmu Haks," Ali atzinās, izmisīgi prātodama, kā lai izvairās no pārējiem jautājumiem. Kur gan bija Reivcna, kad viņu vajadzēja visvairāk? Taču raidītājs klusēja, un viņai pašai nācās pieņemt lēmumu. Izvēle bija pārsteidzoši viegla. "Jums taisnība," viņa teica. "Es gribu aizbēgt."

"Šajā ellē tev nav ne mazāko cerību," Toms noteica, papurinādams galvu. "Tas vienkārši nav iespējams."