Haks

"Vai lu mani dzirdi?" viņš jautāja.

"Bet protams," viņa dzēlīgi attrauca. "Tomēr ir kaut kāda robeža, cik daudz darbu es varu darīt vienlaikus. Man nav tagad noskaņojuma pļāpāt."

"Vai tu sazinājies ar Ali?" Vraits vaicāja tālāk, nelikdamies zinis par viņas loni.

"Jā."

"Ja tev jākoncentrējas, lai uztvertu viņas signālu, tev nevajadzētu vadīt fiaiteru," Vraits ieminējās.

"Es likšu galā," Reivcna attrauca, kaut gan balsī jautās samulsums, un acis palika miglainas. "Ja tev tas traucē, lai Kczs stūrē."

"Ļoti labi," Vrails piekrita, nospriezdams, ka Ķeza aizrautības dēļ lidošanas ātrums īpaši nesamazinātos. Atsēdies atpakaļ, viņš pamanīja, ka Mcleks raugās uz viņu gandrīz vai skumīgi. Viņš ievēroja to tikai nejauši ar acs kaktiņu, tomēr apmierināts secināja, ka atmosfēra flaitera salonā kļuvusi draudzīgāka.

Otrais pacients nebija runātīgāks par pirmo. Taču Ali spēja daudz labāk pārdzīvot Esteres vājprātu nekā saprāta dzirksti Maikla ķermenī. Šī meitene bija viena no vecākajiem pacientiem laboratorijā. Toms teica, ka viņa šeit atvesta vēl nepilngadīga, bet tagad viņai bija jau pāri divdesmit. Viņš it kā nevērīgi piebilda, ka parasti šeit neviens tik ilgi nenodzīvo. Ali šaubījās, vai Esteres stāvokli varētu dēvēt par dzīvošanu. Viņas prātu bija aptumšojuši eksperimenti, un viņa bija kļuvusi gluži kā mazs bērns. Viņa muļķīgi raudzījās vienā punktā mazliet virs atnācēju galvām, kamēr Lusils viņu izjautāja, un bija skaidrs, ka viņa nespēs pastāstīt neko par Reičelu. Reivena acīmredzot viņai piekrita. Pēc dažu minūšu izjautāšanas, viņas balss atkal atskanēja raidītājā.

"Mēs tc neko neatklāsim."

Ali centās noslēpt vilšanos. Pārējo klātbūtne neļāva pateikt Rcivcnai, ka icccrc bija nolemta neveiksmei jau pašā sākumā. Viņa pievērsās Lusilam.

"Vai varat man parādīt trešo upuri?" viņa jautāja.

"Atriebēju?" Lusils nopūlās. "Droši vien. Tu jau tāpat mierā neliksies."

"Tad iesim," Toms norūca, dodoties uz durvju pusi. "Pabeigsim vienreiz šo muļķošanos."

Viņš devās uz priekšu pa gaiteni garām kādām trijām palātām, tad apstājās pie aizvērtām durvīm. Viņš jau grasījās tās atvērt, tad apstājās, un iekārtas ap viņa locekļiem brīdinoši nodūca.

"Atriebēja ir piesieta pie gultas, jo bieži sāk trakot. Ja viņa kļūs agresīva, mums jāiet projām pēc iespējas ātrāk. Es negribu, ka viņi mūs sāk izjautāt, ko mēs šeit meklējam."

"Labi," Ali piekrita, un Lusils piekrītoši pamāja, jo tikpat stipri vēlējās izvairīties no sarunas ar zinātniekiem. Toms atvēra durvis.

Gultā gulēja meitene ar metāla rokudzclžicm ap locītavām — smaga, metāliska čaula neļāva viņai strauji kustēties. Viņa varēja tikai paccltics pussēdus, ciktāl ļāva siksnas, un atbalstīties pret spilveniem. Kad atvērās durvis, viņa pagrieza galvu un cieši nopētīja atnācējus. Viņa vairāk atgādināja vcccnīti, nevis bērnu. Viņas kustības bija drebelīgas, ap acīm dziļi riņķi. Pirksti bija ieķērušies gultas malās kā putna nagi, bet locītavas klāja sarecējušas asinis. Saķemmēti viņas mati būtu visai gari, taču tagad tie vijās ap galvu mežonīgā ērkulī. Viņas āda bija pelēcīga, seja un kakls — saskrāpēti. Iestādē, kur valdīja sanitāra tīrība, viņa šķita kā svešķermenis. Vērodama ievainojumus, Ali saprata, ka viņa tos sev nodarījusi pali.

Toms nedroši tuvojās gultai, un meitene drudžaini vēroja viņu nākam, viņas lūpas pavērās, atklājot plēsīgu sakodienu. Lusils izskatījās satraucies, un Ali aizturēja elpu, kad Toms ierunājās.

"Atriebēja?" viņš centās runāt rāmi. "Šeit Toms… vai tu aprunāsies ar mani?"

Atskanēja rēciens. Ja meitene būtu dzīvnieks, viņa spētu nograuzt sev kāju, lai izkļūtu brīvībā; viņa parāvās atpakaļ, gatava kost, ja Toms pienāktu tuvāk. Ali salēcās, kad no Atriebējas saviebtās mutes atskanēja cilvēka balss.

"Tu esi saindēts!" viņa nošņācās. "Aplipināts. Nenāc klāt!" Viņas balss kļuva spiedzoša, un Toms ar Lusilu atkāpās. Lusils pašķielēja uz Ali.

"Tu gribēji ar viņu aprunāties," viņš tcica. "Labu veiksmi."

Viņa nervozi aplaizīja lūpas, lauzīdama galvu par to, ko no viņas gaida Reivcna. Pirms viņa paspēja ierunāties, raidītājā atskanēja Reivenas balss.

"Nomierinies, Ali," Reivcna teica. "Atkārto precīzi, ko es teikšu." Ali nespēja atbildēt, bet Reivcna nosprieda, ka viņa piekrīt, un klusām iesāka: "Pajautā, kā viņu sauc."

"Kā tevi sauc?" Ali paklausīja, un līķbālā seja pievērsās viņai.

"Es esmu Atriebēja," viņa tcica, lūkodamās cauri atnācējai dīvaini pazīstamā manierē.

"Vai tas ir vārds vai iesauka?" Reivenas balss stindzināja.

"Ai… vai tas ir vārds vai iesauka?" Ali nedroši vaicāja.

"Tas ir tas, kas es esmu," Atriebēja nočukstēja, draudīgi paliekusies uz priekšu. Ali apspieda vēlmi atkāpties atpakaļ, kad meitene piebilda: "Un nav nekā vairāk…" Viņas asiņainās lūpas savilkās baismīgā smaidā, un Ali aptvēra, ka ieskatās vājprāta dzīlēs.

Reivenas uzmanību pilnībā piesaistīja pārraides uztveršana. Klāt neesot, viņa nespēja uztvert to, ko redzēja Ali. Taču vārdi, ko viņa sadzirdēja, atbalsojās ausīs. Viņa pārtvēra tūkstošiem datu saišu visā Eiropā, meklējot tikai vienu vārdu: > atriebeeja <

> atriebeeja <