Haks

"Tu nc no kā nebaidies?" viņš klusu vaicāja. Reivena palūkojās uz viņu un iedarbināja dzinēju. Viņa negribēja atzīties, ko domā par gaidāmo operāciju, par to, kāpēc viņai nepatika domāt par laboratoriju, kurā ieslodzīta Ali. Pirksti pārskrēja vadības pults klaviatūrai, apziņa ieplūda flaitera datorā un atjaunoja sakarus ar Ali.

"Jā, ne no viena," viņa samelojās.

Ali jutās nelāgi.

Lusils nevēlējās viņai parādīt trīs pēc eksperimenta izdzīvojušos bērnus, tomēr pēc Reivenas pamudinājuma viņa bija uzstājusi, ka tas ir svarīgi. Tagad viņa bija pārliecināta, ka Lusilam taisnība, bet Reivena kļūdījusies. Šie bērni nespēs neko pastāstīt par Reičelu.

Ari Toms piebiedrojās viņiem, kaut gan īgņojās, kā parasti. Ali nosprieda, ka viņš piekritis nākt līdzi tāpēc, ka tā bija savā ziņā pretošanās zinātniekiem. Viņa jutās atvieglota Toma klātbūtnes dēļ. Trīs eksperimenta upuri dzīvoja citā stāvā, un bija skaidri redzams, ka Lusils, viņiem dodoties arvien tālāk no savām istabām, nervozē aizvien vairāk. Liftā atradās divas pultis. Uz vienas no tām bija trīs stāvu taustiņi, otru nosedza metāla plāksne ar mehānisku atslēgu, nevis elektronisku kodu. Toms ievēroja viņas skatienu un satrūkās.

"Uz citām telpām iet ir aizliegts," viņš pastāstīja. "Un viņi negrib, lai mēs piekļūstam datoriem. Tāpēc viņi izmanto tik novecojušas metodes. Varbūt ievēroji, ka pārbaužu rezultātus viņi pierakstīja uz papīra."

Ali pamāja, klusībā domādama, ka datorzāle, ja jau Reivena apgalvoja, ka tādai jābūt, droši vien atradās aiz slēgtajām durvīm. Stāvs, kurā viņi izkāpa, līdzinājās viņējam. Vienīgā acīmredzamā atšķirība bija tā iemītnieki. Gandrīz visi šeit bija piekalti gultai, daži tāpēc, ka nespēja pakustēties, bet citi — tāpēc, ka bija piesieti. Toms veda viņus uz pirmā gaiteņa galu, atvēra kādas istabas durvis un uzmanīgi devās iekšā, visu laiku sajuzdams sava ierīcēm apklātā ķermeņa konvulsīvās kustības.

Palātā Ali un Lusils sastinga, ieraudzīdami gultā guļošo stāvu. Toms jutās manāmi apmierināts par viņu izbailēm. Viņam bija taisnība, sakot, ka Mihails ir pieslēgts vēl jaudīgākai tehnikai. Zēns gulēja medicīnisku ierīču un kabeļu ņudzekļa vidū. Viņš bija kails, tikai īsās bikšelēs, un Ali ievēroja, ka mehānismi turpinās arī ķermenī. Metāls bija kā pieaudzis viņa ādai, un rezultātā Mihails vairs neatgādināja cilvēku. No atlikušās miesas plūda nāvīgs smārds. Zēns šeit burtiski sapuva. Šausmās vērodama Mihailu, viņa ielūkojās viņa acīs un satriekta secināja, ka tās viņu vēro. Šajā līķī vēl aizvien dzīvoja vērigs un biedējošs skatiens.

Viņas kuņģī kaut kas sagriezās, un viņa apsviedās riņķī, aizmeimuroja līdz durvīm un izskrēja gaitenī. Dziļi ievilkusi elpu, viņa noslīga uz grīdas, pa pusei elsojot, pa pusei šņukstot. Caur baiļu drebuļiem viņa saklausīja klusu balsi auss raidītājā.

"Kas nolika?" *

Viņa nespēja parunāt, tikai tvēra pēc elpas, un Reivenas balss kļuva brīdinoša:

"Ali, tava sirdsdarbība paātrinās — tev ir šoks. Saņem spēkus un pastāsti man, kas noticis."

"Rciven," Ali pielieca galvu un nomurmināja. "Es redzēju… redzēju vienu no tiem bērniem, ar kuriem veica atmiņas eksperimentu… Tas bija, tas bija tik briesmīgi…" Viņa aprāvās, jo no palātas iznāca ari Toms un Lusils. Lusils pieliecās, lai palīdzētu Ali piecelties.

"Vai tev nekas nekaiš?" viņš iejūtīgi vaicāja.

"Man tā šķiet," viņa šaubījās.

"Tad tu vēlies turpināt?" Toms vaicāja un saviebās, kad viņa pamāja ar galvu. "No tā nebūs nekāda labuma," viņš teica. "Mēs vaicājām Mihailam par tavu draudzeni. Viņš mums neko neteica. Viņš vairs nespēj parunāt."

"Tas ir bezjēdzīgi, Ali," Lusils bija nomākts. "Ari pārējie divi mums neko nepastāstīs. Mihails nerunā, Estcre nespēj runāt, bet Atriebēja zaudējusi prātu."

Ali brīdi vilcinājās, bet tad izdzirdēja Reivenas balsi:

"Saki, ka lu vēlies turpināt."

Viņa nopūtās, prātodama, ko teiks pārējie, ja viņa liks turpināt iztaujāšanu. Apspiezdama šaubas, viņa teica tikai:

"Es gribu viņus redzēt." Toms un Lusils saskatījās, taču piekrita doties pie nākamā zinātnieku upura.

Ja gangsteri jau agrāk nebūtu sapratuši, ka Reivcna ir Haks, tad, flaitcrā iekāpjot, viņiem tas noteikti kļuva skaidrs. Vraits satrūkās, kad apjēdza, ka Reivena pat nedomā slēpt savas spējas. Tomēr viņš mierināja sevi, ka Grāfiene apsolījusi pienācīgu slepenību, turklāt tik un tā viņš uzticēja savu dzīvību šiem cilvēkiem. Tomēr redzot Rcivcnu pielietojam Haka spējas atklāti, viņš jutās neomulīgi. Viņas līdzšinējais noteikums, ka viņa strādā vienatnē, liedza viņam pārzināt māsas spējas.

Tagad Vraits uztraucās, vērodams, kā viņa sēž pie flaitera stūres, vienu roku uz pults un aizmiglotām acīm. Flaiters lielā ātrumā traucās garām debesskrāpjiem, bet Reivenas neizteiksmīgais skatiens lika visiem saspringt. Ari gangsteri jutās tāpat, par to liecināja bažīgās kustības, kad viņi pievilka drošības jostas. Tikai Kezs nesatraucās, viņš pat nepiesprādzējās, tikai smīnēdams līksmoja par ātrumu. Viņa bezbēdīgā rīcība vairoja cieņu gangsteru acīs. Lai nomierinātos, Vraits pieliecās tuvāk Rcivenai.