Haks

"Nomierinies, Ali," Reivcna pēkšņi pārtrauca. "Tev ir histērija. Saņemies."

"Tu man to nepavēlēsi," Ali ievaidējās. "Tu neesi tc ieslodzīta. Kā cs varu būt mierīga? Viņi jebkurā mirklī var atnākt man pakaļ!"

"Viņi vēl nav apstrādājuši pārbaužu rezultātus," Reivcna noteica.

"Kā tu to zini?" Ali neatlaidās. "Tu taču teici, ka nevarot pieslēgties šejienes datorsistēmai."

"Es to vēl aizvien nevaru," Reivcna atbildēja. "Taču cs klausījos, kamēr tevi šorīt pārbaudīja, un zinātnieki tcica, ka pārbaudes beigās tavam tēvam nosūtīs tavu miršanas apliecību. Redzi, bet apliecība nav vēl nosūtīta — cs pārbaudīju tava tēva datoru — un pat pēc tam tev veiks vēl vienu pārbaužu sēriju." Viņa nogaidīja, kamēr Ali saņemas. "Vai tagad tu nomierinājies?" viņa vaicāja.

"Jā," Ali izgrūda, viegli aizkaitināta. "Bet vai tu tagad uzklausīsi mani?"

"Es jūs klausos," Reivena teica pārspīlēti pieklājīgi, un Ali ziņoja par tās dienas notikumiem.

Sākuma Reivena klausījās klusu — vismaz Ali domāja, ka viņa klausās, — taču, kad sākās stāsts par eksperimentiem ar atmiņu, Reivena viņu pārtrauca, lūgdama stāstīt sīkāk. Neviļus Ali pārstāstīja visu, ko par vēl dzīvajiem eksperimenta dalībniekiem bija teicis Toms. Kad stāsts bija galā, iestājās ilgs klusums.

"Vai tu vēl tur esi?" Ali bailīgi apjautājās.

"Jā, esmu šeit," Reivena atsaucās. "Lūdzu, aizveries un ļauj man padomāt."

"Labi, labi," Ali satrūkās un gaidīja.

"Kā viņus sauca?" Reivena pēkšņi vaicāja.

"Bērnus no atmiņas eksperimentiem?" Ali pāijautāja. "Es jau teicu."

"Pasaki vēlreiz," Reivena neatlaidās. "Kā viņus sauca?"

"Man šķiet, ka Toms tcica — Mihails, Estere un Atriebēja," Ali atbildēja. "Es varu pajautāt vēlreiz."

"Nē, nav vajadzības," Reivcna tcica. "Bet pacenties viņus apskatīt!"

"No tā nebūs nekāda labuma," Ali iebilda. "Lusils piekrita Tomam — viņi neatcerēsies neko par Reičelu."

"Ali, ej un paskaties uz viņiem!" Reivcna pavēlēja.

"Kāpēc?" Ali nepakļāvās.

"Tāpēc, ka man… ir nojauta," Reivena gandrīz nedroši ierunājās. "Tu tikai izdari to, Ali, labi?"

"Kāda nojauta?" Ali vaicāja, taču Reivena bija neizdibināma.

"Es nevaru stāstīt, pagaidām nē. Taču apciemo viņus, cik ātri vien iespējams. Es tevi klausīšos."

Vraits un Kczs kravājās milzīgajā Grāfienes nama vestibilā, cenšoties piekraut pārbūvēto fiaiteru, ko Grāfiene bija viņiem atvēlējusi. Tas bija pietiekami liels sešiem cilvēkiem un viņu

ekipējumam. Taču darbs nebija no vieglajiem, jo nācās rēķināties ar Rcivcnu, kas jau bija iekārtojusies aizmugurējā sēdeklī un blenza nenoteiktā virzienā vai arī nikni klaigāja, kad kāds uzgrūdās viņai. Vraits gaidīja arī Grāfienes apsolītos sedzējus. Viņa bija piekritusi piešķirt trīs viņas pašas apsardzes kaujiniekus, cena gan bija nesamērīgi augsta, taču Grāfiene bija picbil- dusi, ka tos var dabūt tūlīt.

Vraits gribēja doties tālāk pēc iespējas ātrāk. Viņš vēlējās ielauzties laboratorijā, cik drīz vien iespējams, lai beidzot nevajadzētu bažīties par Ali un Reičelu. Taču Reivcna, par spīti tam, ka pati ieteica doties tālāk, neko neziņoja par sarunām ar Ali. Vraits ielādēja flaitera kravas nodalījumā pēdējo munīcijas kasti, rūpīgi sakārtodams kravu, lai tā nczvārolos, flaiterim lidojot. Reivena nepacietīgi bungoja pa somu, acīmredzot beigusi sakaru seansu. Kad Vraits bija pārbaudījis kravu, viņš apsēdās pretī Reivenai.

"Kā veicas?" viņš jautāja.

"Grūti uzturēt sakarus bez datora," viņa atbildēja. "Kur ir Kczs?"

"Tepat laukā," viņš tcica. "Tev viņu vajag?"

"Vēl nē," Reivcna notrīcēja. "Taču viņam būs jāvada flailcrs, ja vien to neprot kāds no nolīgtajiem kakliem. Briesmu gadījumā nc cs, ne tu nevaram sēdēt pie stūres."

Vraits izlikās, ka nedomā par šo problēmu.

"Ko leica Ali?" viņš taujāja. "Vai viņa ir atradusi Reičelu?"

"Vēl nē," Reivena atgaiņājās. "Lūdzu, neprasi man vairāk neko, Vrait. Es cenšos padomāt."

Vraits vairs nemēģināja uzzināt no Reivenas kaut ko vairāk un izkāpa laukā. Te bija Kezs, kas izskatījās gatavs bēgt prom. Viņam pretī stāvēja trīs nikna izskata vīri, visi — zili zeltainos bandas tērpos. Pamanījis Vraitu, garākais pievērsās viņam.

"Vai tu esi Vraits?" viņš naidīgi vaicāja.

"Jā," Vraits vēsi noteica, cenšoties ieņemt pārliecinošu stāju un saprazdams, ka tas nebūs viegli.

"Melcks," gangsteris teica un norādīja uz saviem biedriem. "Tie ir Fins un Džīvs." Fins mazliet piešķieba galvu, bet Džīvs cicši paspieda roku. Vraits vienā mirklī novērtēja savus jaunos biedrus. Viņi bija tērpušies tāpat kā Grāfienes sargi, vienīgi matus nokrāsojuši tumši zilā krāsā un ievijuši tajos zeltaini mirdzošas, metāliskas krellītes.

"Tā būs vienkārša glābšanas operācija," Vraits noteica, uzmanīgi vērodams gangsterus, vai tiem neradīsies iebildumi. "Taču vieta, kurai mēs uzbruksim, būs stingri apsargāta."

"Grāfiene tcica, ka mēs ielauzīsimies valdības laboratorijā," Melcks ierunājās. "Nav svarīgi, kādus ieročus paņemsim līdzi, jo mums pietrūks cilvēku. Apsardze būs pārāk stipra." Viņš mirkli pieklusa, tad turpināja: "Taču es varu pieaicināt vēl dažus cilvēkus, un…"