Haks

"Labi," pirmā zinātniece pamāja un uzrunāja Ali, it kā viņa būtu garā vāja, uzsverot katru zilbi: "Mēs pabeidzām pārbaudīt tevi. Ēdienu atnes divreiz dienā. Ja vēlies, vari sarunāties ar citiem eksperimentu subjektiem. Uz vannas istabas durvīm ir atbilstoša uzlīme, tā atrodas šajā gaitenī trīs durvis tālāk. Mēs atnāksim, kad pienāks laiks veikt nākamos pētījumus. Ja būsi rāma un mierīga, pret tevi izturēsies tāpat." Tad zinātnieces devās projām, plastmasas maisā paņemot līdzi Ali drēbes. Ali dzirdēja dobjus aģentu soļus, kad tie pavadīja zinātnieces pa gaiteni.

Līdzko viņi aizgāja, meitene aptaustīja balto auskaru labajā ausī. Gandrīz visu pārbaudes laiku to aizklāja mati, tikai reizēm tas bija pamanāms, taču zinātnieces nebija to ievērojušas. Viņas pat necentās Ali īpaši aplūkot, acīmredzot noturēdamas Ali par nepilnvērtīgu radījumu, kam piemīt nepatīkams vīruss, kurš jāizpēta. Tā bija neparasta attieksme pret izlutinātu Belgrāvijas bērnu, un Ali no visas sirds centās nedomāt par to.

Viņa piegāja pie istabas durvīm un palūkojās gaitenī. Tas bija balts, labi pārskatāms un garš. Nevienu nemanīja, un Ali uzmanīgi izgāja gaitenī. Ik pēc noteikta attāluma sienā bija durvis. Uz vienām — uzraksts Vannas istaba. Vienā gaiteņa galā varēja saskatīt liftu, otrā galā — divviru durvis ar tricciendrošu stiklu. Ali devās pa gaiteni dubulto durvju virzienā, apspiežot vēlmi pavērt tuvākās durvis un ielūkoties iekšā. Viņa sasniedza gaiteņa galu un palūkojās aiz durvīm. Tc nebija daudz, ko skatīties. Vēl viens gaitenis, kuram abos galos bija divviru durvis. Gaitenim pa vidu varēja saskatīt ieeju vannas istabā.

Ali juta, ka vēlme turpināt pētījumus mazinās ar katru mirkli. Viņa šaubījās, vai jebkad spēs atrast Reičelu. Tomēr viņa nolēma vismaz pamēģināt. Atgriezusies savā gaitenī, viņa devās pie lifta. Tam blakus sienā atradās taustiņš bez uzrakstiem. Ali neiedrošinājās to piespiest. Viņa gāja atpakaļ, šoreiz ielūkodamās visās istabās pēc kārtas. To durvis bija marķētas ar īsu skaitļu rindu, taču šie kodi nebija izvietoti kādā īpašā secībā.

Iesākumā Ali ziņkārība netika apmierināta. Pirmās trīs istabas bija tukšas un neapdzīvotas, pat bez medicīniskajām ierīcēm. Ari ceturtā bija tukša, taču tajā atradās visdažādākie skeneri, tāpat kā Ali pašas istabā; datoru šeit nemanīja. Šeit bija ari nesaklāta gulta un paplāte ar neskartām brokastīm. Plastmasas paplāte bija sadalīta vairākās sekcijās, un katrā no tām bija ieliets kāds biezenis.

No galda piederumiem bija vienīgi metāla karotīte. Tā šķita visai nepievilcīga maltīte; nebija nekāds brīnums, ka palikusi neaiztikta. Pagājusi tālāk, viņa ielūkojās nākamajā istabā.

Gultā bezsamaņā gulēja bērns, kurš bija pieslēgts ierīcēm visapkārt gultai. Mutē un degunā — caurulītes, pie pieres un plaukstām — monitori. Bērnam nebija vairāk par sešiem, septiņiem gadiem. Ieejot istabā, lai aplūkotu viņu tuvāk, Ali jutās tā, it kā būtu iegājusi kapenēs, dažos Eiropas nostūros tādas vēl pastāvēja, nederīgas nc lauksaimniecībai, ne ražošanai. Zēns atgādināja dzīvu mironi, kurš guļ starp mēraparātiem gluži kā muša mehāniska zirnekļa tīklā.

Viņa izdzirdēja soļus aiz muguras, un istabā ienāca vēl kāds. Ali pagriezās un ieraudzīja Lusila dziļi iegrimušās acis.

"Lūk, kāpēc cs negribu, ka tu staigā apkārt," viņš ierunājās. "Vēl nē. To ir grūti pieņemt."

"Vai daudziem ir tik smagi?" Ali vaicāja.

"Dažiem," Lusils noteica. "Ne visiem klājas tik slikti." Tad viņš iekoda lūpā. "Bet citiem — vēl ļaunāk."

"Kas var būt vēl ļaunāk?" Ali izbīlī vaicāja un pēkšņi saprata, ka nevēlas to uzzināt.

"Mēs par to nerunājam," Lusils paskaidroja. Pat nepaskatījies uz zēnu gultā, viņš devās gaitenī. Ali sekoja viņam un brīdi pagaidīja, kamēr viņš aiztaisa durvis.

"Kā viņu sauc?" viņa ievaicājās.

"īsti nezinu," Lusils sarāvās. "Kāda tam nozīme? Džeks vai Džcsijs, kaut kas tamlīdzīgs. Viņš naktīs raudāja un slapināja gultā. Un vienmēr uzdeva jautājumus."

"Vai tev viss vienalga?" Ali neticīgi jautāja un jutās gluži kā Vraits.

"Es nezinu," Lusils cieši ieskatījās viņas acīs. "Vai ir nepareizi priecāties, ka tas nenotiek ar tevi?"

"Kas zina," Ali brīdi pārdomāja to, atspiedusies pret gaiteņa sienu.

"Šķiet, es jūtos tāpat. Bet… man ir kāds draugs, pieņemsim, ka draugs, kurš apgalvoja, ka Haki nepalīdz cits citam, jo tie, kam pietiek prāta paglābties no DDP, nevar palīdzēt tiem, ko noķer. Es par to dusmojos uz viņu, jo viņa domāja tikai par sevi."

"Viņa arī bija Haks?" Lusils pusčukstus vaicāja, paraudzī- damics apkārt, vai viņus nenoklausās.

"Jā," nočukstēja Ali, bažīdamās par to, vai Reivena pašlaik klausās un ko viņa teiks vēlāk, ja būs dzirdējusi.

"Un viņu nenoķēra?" Lusils vaicāja vēl klusāk, ja vien tas bija iespējams.

"Nē, nenoķēra," Ali atbildēja.

"Tad varbūt viņai ir tiesības tā domāt," Lusils noteica. "Mani noķēra. Es būtu tik egoistisks, cik vien var būt, ja tas spētu mani paglābt."