Haks

Viņi stāvēja, rāmi lūkodamies cits citā. Tomass ierunājās pirmais.

"Par ko jūs gribējāt runāties?" viņš vaicāja Lusilam.

"Ak," Lusils pamazām atguvās. "Ali meklē savu draudzeni — meiteni vārdā Reičela. Viņu pirms apmēram pusotra gada notvēra DDP. Mēs cerējām, ka tu varbūt atcerēsies kādu, kas šajā laikā ievests laboratorijā."

"Kā viņa izskatās?" Toms vaicāja, un Ali centās atveidot vārdos attēlu, ko bija parādījis Vraits.

"Tumši brūni, īsi mali, brūnas acis, gaišbrūna āda, plats smaids," viņa skaitīja.

"Ja viņu atveda uz šejieni, viņa nesmaidīja ilgi," Toms novilka un paraustīja plecus. "Nē, cs viņu ncatccros. Vai tas nebija lajā laikā, kad viņi veica eksperimentus ar atmiņu?" Viņš vairāk runāja ar Lusilu nekā ar Ali, un Lusils sadrūma.

"Tā varētu būt," viņš teica. "Man ari bieži viss jūk."

"Kas tic par atmiņas eksperimentiem?" Ali bažīgi vaicāja.

"Tie vilkās kādus divus mēnešus," Toms pastāstīja. "Tos atcēla, jo gandrīz visi, kas tajos piedalījās, mira." Ali nobāla, un Lusils brīdinoši paskatījās uz Tomasu, turpinādams stāstu viņa vietā.

"Viņi pieslēdza bērnu grupu datu bāzei," viņš leica, "pieslēdza ar elektrodiem, un viņi nespēja paši atslēgties, bet informācija plūda divdesmit četras stundas no vietas." Viņš mirkli aizdomājās. "Pasākuma mērķis bija izpētīt, cik daudz no iegūtās informācijas Haks spēj atcerēties, jo daudziem no mums ir digitālā

atmina."»

"Un kas notika?" Ali ievaicājās, kad atguva balsi.

"Baidos, ka daudzi patiešām nomira," Lusils atzina daudz maigākā balsī nekā Toms. "Taču divi Iris vēl aizvien ir tepat — kāds no viņiem varētu pastāstīt, vai Reičela piedalījās projektā."

"Nemāni sevi," Toms iebilda, mazliet paceldams balsi, lai pārkliegtu ierīces, kas, viņam ccļotics sēdus, iedūcās vēl skaļāk. "Neviens no tiem graustiem tev neko nestāstīs."

"Kāpēc nē?" Ali vaicāja. Lusils centās uz viņu neskatīties, tāpēc viņa pievērsās Tomam.

"Viņiem vairs nav smadzeņu," viņš noteica. "Estere sēž savā istabā un rotaļājas ar ēdienu, Mihails ierakts vēl lielākā dzelžu kaudzē nekā es, bet Atriebēja ir piesieta pie gultas, jo citādi cenšas izdurt pati sev acis." Viņš pieklusa un vēroja, kā Ali ietekmējis viņa teiktais. Redzētais viņam patika, un viņš turpināja: "Neviens no viņiem tev neko neteiks, jo viņi neuztver, kas apkārt notiek, un, ja uztver, tad neatceras, kas noticis vakar, kur nu vēl kaut kādu meiteni, kas varbūt šeit vispār nekad nav bijusi."

"Piedod, Ali," Lusils maigi noteica. "Tomam taisnība. Ja Reičela piedalījās šajos eksperimentos, viņai būtu paveicies, ja viņa būtu mirusi."

8

Elle ir drūma

Kczs jutās tā, it kā būtu to jau piedzīvojis, kad skimmeris slīdēja gar pēdējo tiltu un piestāja pie taciņas, kas veda uz Grāfienes štābu, no kura viņa vadīja savas operācijas, tirgoja informāciju un ieročus. Kczs jau grasījās atsprādzēt drošības jostu, kad Vraits ierunājās.

"Pagaidi," viņš tcica. "Kādam jāpaliek šeit un jāsargā skimmeris. Mums tas vēl noderēs."

"Labi," Kczs tcica, cenšoties nedomāt par to, kas nolika

*

iepriekšējā reizē, kad viņš pieskatīja Vraita transportu. "Bet ko man darīt, ja kāds cenšas to nolaupīt?"

"Iztiec bez kaujas," Reivcna pamācīja. "Tik un tā viņi nespēs attaisīt durvis." Viņa piecēlās no vadītāja krēsla, un Vraits viņai sekoja. Sēžot skimmera priekšējā sēdeklī, Kczs jutās viens un pamests. Taču, pirms biedri nozuda skatienam, Reivcna atskatījās un pamāja. Vraits neatskatījās, un tā tikpat labi varēja būt uzticības pazīme.

Šoreiz Vraits nesatraucās, tuvojoties namam. Kad viņš devās iekšā, izskatījās, ka šeit nekas nav mainījies. Tomēr pie kāpņu durvīm agrāko divu sargu vietā stāvēja tikai viens, kāda sieviete.

"Vārds un nolūks," viņa prasīja, kaut gan jau pazina Vraitu.

"Vraits un Reivcna," viņš atbildēja, raudzīdamies holokomā ekrānā netālu no sarga. "Grāfienei par manu apmeklējumu jau zināms." "Vari doties augšā," no paneļa atskanēja balss. "Ieročus atstāj turpat."

"Labi," Vraits piekrita, uzskatāmi nolikdams lāzcrpistoli un vienu no nažiem. Sargs tos paņēma un jautājoši palūkojās uz Rcivcnu.

"Nē," Reivena noteica, un sieviete pie durvim sažņaudza šauteni ciešāk rokās.

"Vai tev ir iemesls pretoties ierastajai kārtībai?" Grāfiene apjautājās no holokomā, kaut gan ekrāns vēl aizvien palika tumšs.

"Tikai piesardzība," Reivena paskaidroja. "Ja man jāatdod ieroči, cs labāk palieku lejā."

"Dažkārt cs pieļauju atkāpes no likuma," Grāfiene sausi noteica, "un cs vēlos spert soli pretī. Taču, ja sāksies nepatikšanas, lu pat nepaspēsi uzzināt, kas noticis."

"Noskcnēts," Reivena pārņēma pazemes dialektu.

"Uz priekšu," sardze tcica, drūmi noraugoties Rcivcnā un pasperot soli sāņus, lai palaistu viņus garām.

Vraitu interesēja, kā māsa izturēsies māņu kāpnēs ar daudzajiem spoguļiem, un ievēroja, ka arī viņa nepatikā saviebjas. Reivena kāpa augšup tikpat uzmanīgi un lēni kā Vraits, nedaudz grīļodamās, lai noturētu līdzsvaru atspulgu juceklī.

"Efektīvi, vai nc?" viņš ierunājās, un viņa pašķielēja uz brāli.