Haks

Istaba, kurā ievietoja Ali, bija vienkārša, bez logiem un atgādināja slimnīcas palātu. Te atradās viena gulta un dažas ierīces, lai novērotu smadzeņu signālus un citas dzīvības pazīmes. Taču šeit nebija neviena datora. Vēl bija neliels metālisks galds un viens krēsls, abi pieskrūvēti pie grīdas. Citādi istaba bija pilnīgi tukša. Uz gultas bija noliktas baltas, paplānas drēbes, kuras viņai lika apģērbt. Taču savas drēbes meitenei šķita pēdējā saikne ar mājām, tāpēc viņa sēdēja, piespiedusies pie sienas, un nekustējās.

Durvīm nebija rokturu, toties bija liels, necaursitams stikls, kas atgādināja to, ka viņas privātā dzīve ir beigusies. Šādos apstākļos Ali pat necentās aizvērt durvis, kuras DDP aģenti atstāja pusvirus, — tas šķita bezjēdzīgi. Tāpēc viņa bija pārsteigta, kad izdzirdēja klusu klauvējienu, tomēr palika iepriekšējā pozā. Pēc īsa klusuma brīža viņa izdzirda durvis atveramies, un kāds ienāca istabā.

"Kā tu jūties?" balss vaicāja.

Ali palūkojās augšup, lai pateiktu visu, ko domā par tik muļķīgu un bezjēdzīgu jautājumu. Taču viņu pārsteidza tas, ko viņa ieraudzīja. Istabā bija ienācis zēns apmēram viņas vecumā. Viņš bija aizkustinoši kalsns, pat vājš, viņa baltais tērps nokarājās kā maiss. Apģērbs bija pārāk īss, un Ali ievēroja iedzeltenas rētas uz rokām, gluži kā narkomāniem. Viņu skatieni sastapās, un zēna seja savilkās smaida atblāzmā.

"Mani sauc par Lusilu," viņš tcica. "Viņi pārbauda, vai zāles spēj ietekmēt manu saikni ar elektroniku. Šķiet, ka viņi vēl nav atraduši īsto formulu."

"Es esmu Ali," viņa teica, piesardzīgi ceļoties kājās un raugoties uz durvju pusi. "Vai mums ir atļauts runāt?"

"Mēs pārsvarā darām to, ko gribam," zēns atbildēja. "Ja vien durvis netiek apsargātas. Tad tas nozīmē, ka viņi veic eksperimentu."

"Kas īsti ir šie viņi?" Ali vaicāja, kaut ari atbilde bija skaidra.

"Zinātnieki," Lusils noteica.

"Vai viens no viņiem ir doktors Kaldens?"

"Kuš," Lusils brīdināja, pēkšņi iztrūcies. "Mēs par viņiem nerunājam, un jo īpaši — par viņu." Viņš centās atkal pasmaidīt. "Es atnācu parunāties, jo zināju, ka tu esi nobijusies, visi taču baidās. Taču mums ir atļauts sarunāties citam ar citu, un tas palīdz."

"Tas palīdz gan," Ali piekrita. Viņa vilcinājās. "Vai varu vēl ko pajautāt?"

"Jā," Lusils lēnām pamāja.

"Vai tc ir tāda Reičela?" Ali vaicāja. "Viņa ir… mana paziņa. Apmēram vienpadsmit gadus vcca, brūniem matiem, brūnām acīm…"

"Atvaino," Lusils paraustīja plecus. "Nespēju nevienu tādu atcerēties." Ali sirds sarāvās, it kā zem kājām būtu pazudis pamats. Bet tad Lusils ieteicās: "Taču te atrodas ļoti daudz cilvēku, un visus cs nemaz nepazīstu. Varbūt tava paziņa ir šeit."

Par spīti Lusila sacītajam, ka viņi drīkst iet, kurp vien vēlas, zēns īpaši nevēlējās klīst pa laboratoriju, lai gan darīja visu, ko varēja, lai palīdzētu Ali iejusties jaunajā situācijā. Viņš ļoti atšķīrās no Reivenas. Viņam nc tikai pietrūka viņas pievilcības un pašpārliecinātības, viņš ļoti aptuveni izprata sevi un savas spējas. Pēc tam, kad Reivcna pieķēra viņu Tīklā, Ali domāja, ka ir nemākulīga iesācēja. Taču pēc Lusila teiktā varēja noprast, ka laboratorijā neviens vēl nebija spējis tikt tālāk.

Tomēr Ali nepastāstīja zēnam par Reivenu. Meitene vispār nepieminēja viņas komandu. Viņa nezināja, vai šajā vietā drīkst kādam uzticēties, un jutās mazliet vainīga. Viņa bija iedomājusies, ka iekļūšana laboratorijā būs gluži kā rotaļa, taču šeit eksperimentēja ar bērniem, un varēja tikai minēt, kādi bija šie eksperimenti. Viss, ko viņa spēja iedomāties, bija tikai minējumi, jo Lusils nevēlējās neko stāstīt.

"Labāk to nezināt," viņš atteica, kad Ali vēlējās noskaidrot kaut ko vairāk.

"Kā gan cs varu nezināt?" viņa uzstāja. "Viņi taču eksperimentēs ari ar mani, vai nc?"

"Kādu laiku vēl nē," Lusils jutās neērti. "Vispirms viņi veiks dažādas pārbaudes, lai atklātu tavas spējas un vēl sazin ko. Tikai tad, kad viņi uzzinās par tevi pietiekami daudz, viņi sāks eksperimentus."

"Vai viņi vienmēr… tā, kā ar tevi?" Ali juta, ka kļūst grūti paraudzīties uz Lusila savainotajām rokām.

"Nē…" viņš negribīgi noteica. "Viņi vcic dažādus eksperimentus. Tu sapratīsi, kad satiksi pārējos."

"Nu labi," Ali sakustējās, it kā gribētu iziet no istabas, bet Lusils papurināja galvu.

"Tu vēl nedrīksti," viņš noteica. "Kamēr tevi nav pārbaudījuši."

"Vai tie ir noteikumi?" Ali vaicāja.

"Nē. Tas ir… tas ir… tc tā vienkārši notiek," Lusils paraustīja stūrainos plecus. "Viņi droši vien driz atnāks," viņš teica. "Es labāk iešu. Lai tev veicas, Ali." Viņš apstājās uz sliekšņa. "Labāk uzvelc tās drēbes," viņš piebilda, "nevajag viņus aizkaitināt."

Ali pārģērba balto virsvalku. Viņu nebija ietekmējuši Lusila vārdi, bet gan bažīgais skatiens. Viņa apjukusi domāja par to, kur iekūlusies, un, ieritinājusies gultā, dusmojās uz ģimeni, kuras dēļ te atradās.

"Kaut es nekad nebūtu satikusi to maitu!" viņa čukstus noteica un satrūkās, kad ausī atskanēja balss:

"Vai tu par mani?"

"Rciven!" Ali iesaucās. "Tu mani dzirdi?"