Haks

Tad pamazām uz ekrāna parādījās burti. Pārāk tālu, lai Ali tos salasītu, tomēr tic bija burti un vārdi. Nedz Ali, nedz kāds cits nebija pieskāries taustiņiem. Notiekošais šķita neiespējams. Burtu rinda apstājās; tagad uz ekrāna mirgoja viens teikums. Istaba pēkšņi kļuva it kā tumšāka un aukstāka. Ali piegāja pie datora, kustoties tā, it kā būtu no stikla un straujāks solis varētu viņu saplēst lauskās. Nepielūdzamais teikums nepazuda.

> tuuliit naac uz 103. dziivokli <

Visai nevainīgs teikums. Vienkāršs lūgums. Taču tas parādījās uz sienas tik nedabiski, un tas nebija lūgums. Tā bija pavēle. Ali nespēja tai nepakļauties.

Viņa paņēma sintētiskās vilnas jaku un uzvilka to, tad devās uz durvju pusi kā nāvei nolemta. Ali pat neievēroja, ka dators pats no sevis izslēdzas. Viņa izgāja no dzīvokļa svina soļiem, durvis nošvīkstēja un aizcirtās. Meitene lēnām gāja pa drošības vairogu aizsargāto ietvi, un nepagāja nc piecpadsmit minūtes, kad viņa bija sasniegusi mērķi. Dzīvokļa ārdurvis neatšķīrās no viņējām. Smagu roku viņa pieskārās sienas plāksnei. Pēc sekundēm trijām durvis atvērās. Ali dziļi ieelpoja un devās iekšā. Durvis aiz muguras tūlīt aizcirtās.

Kad Ali parādījās dzīvoklī, Reivena vēsi pasmaidīja. Viņai nepatika rīkoties tā, kā viņa bija nolēmusi. Viņai nepatika atklāt sevi, taču, nedaudz parādot dažas Haku iespējas, viņa cerēja Ali ietekmēt. Rcivcnai bija izdevies noslēpt savu īsto garumu Boba Tarela ballītē, tomēr viņa nevēlējās visu laiku staigāt mākslīgi. Vērojot slaido, blondo meiteni, kas nāca pāri istabai, Reivcna sapīka. Ali izrādījās nedaudz garāka par viņu.

Reivena nekad un nevienam nepakļāvās. Deviņu gadu vecumā viņai nācās piespiest cilvēkus viņu cienīt, lai varētu izdzīvot. Viņas spējas paveikt to, ko nevarēja neviens normāls cilvēks, lika viņai justies pārākai par citiem. Kā meitene un kā Haks Ali nevarētu viņu pārspēt. Taču Ali bija bagāta, ietekmīga vīra izlutināta meitiņa; Kczs pirms došanās uz Tarela ballīti bija pastāstījis par Gcitsholas brālību. Kad Ali ienāca istabā, Reivena kādu mirkli atkal sajutās kā meitēns no Dcnveras graustiem, un viņai nācās saņemties, lai rokas nesažņaugtos dūrēs.

Ali vērīgi pētīja jaunāko meiteni. Izsmalcinātā Elizabete Bleķa, ko tā apskauda Zirkarda, bija pazudusi. Viņas vietā parādījusies melnā armijas formā tērpusies svešiniece, kas stīvi

raudzījās pretī. Mākslotais aizsegs bija pavēries, atklājot raupjāku un daudz bīstamāku raksturu. Pirmoreiz dzīvē Ali satika cilvēku, kuram pietika gan spēka, gan gribas iznīcināt viņu. Tomēr dīvainā kārtā viņa nepārbijās. Viņa bija pārvarējusi bailes un mierīgi ierunājās.

"Kas tu esi?"

Tumšās acis uzzibsnīja, un tajās pavīdēja kaut kas nepatīkams. Taču šoreiz tās vairs necentās slēpties.

"Vari saukt mani par Reivenu."

"Ko tu gribi?" Ali centās izturēties rāmi, gaidot atbildi. Pirms Reivcna ierunājās, durvis atkal atvērās.

Vrails un Kczs sastinga, ieraudzījuši Ali. Reivcna nebija gaidījusi, ka viņi tik drīz atgriezīsies. Nu viņai nācās pieņemt nenovēršamo, jo Vraits jau nolika divas smagās somas uz grīdas un metās skaidroties.

"Reiven?" viņš sāka.

"Nāc iekšā, Vrait," viņa tcica. "Nāciet abi, arī jums tas jādzird."

"Kas jādzird?" Kezs jautāja, ziņkārīgi pētīdams Ali.

"Apsēdies," Reivena uzstāja, liekot sēsties ari Ali un iekārtojoties tā, lai varētu ērti novērot meiteni. "Man šķiet, ka es atklāju veidu, kā iekļūt laboratorijā."

Kczs izbrīnā iepleta acis, taču Vraits savaldījās daudz ātrāk. Viņš nopietni raudzījās uz Ali, kas bija neveikli alsēdusics uz krēsla maliņas, tad pievērsās Reivenai.

"Vai viņa zina?"

"Ko cs zinu?" Ali iesaucās. Tagad, kad viņa vairs nebija vienatnē ar Reivenu, viņai atgriezās drosme, taču to saprata arī Reivcna. Vienā mirklī viņa atguva iniciatīvu.

"Es tikko gribēju viņai visu paskaidrot," Reivena teica Vraitam. Tad pašķielēja uz Ali. "Cik sen jau tu zini, ka esi Haks?"

"Es?" Ali sastinga, taču neko citu viņa arī nebija gaidījusi, tāpēc atbildēja godīgi, gluži kā nohipnotizēta. "Tikai kādu mēnesi." Viņa sastomījās. "Vai jūs mani nodosiet?"

"Nē," Vrails spēji izgrūda, izpelnīdamies pārmetošu Reivenas skatienu.

"Tu arī esi Haks, vai nc?" Ali vaicāja. "Tā biji lu, ko es toreiz satiku Tīklā."

"Jā, tā biju cs," Reivena atlaidās krēslā. "Un cs negribu tevi nodot, kaut gan viss, no kā es tevi brīdināju, ir patiesība. Man tev ir kāds piedāvājums, un tu darīsi prātīgi, ja to pieņemsi."

"Kāds piedāvājums?" Ali aizdomīgi vaicāja. Nezin kāpēc svešā meitene sāka viņai atgādināt Zirkardu; tāds pats skatiens bija ari Gcitsholas brālības vadonei, kad viņa bija nolēmusi kaut ko panākt par katru cenu.

"Tūlīt paskaidrošu," Vraits iejaucās. "Tas ir garš stāsts."

"Sāc vien," Ali piekrita.

"Mēs neesam gluži tic, kas izskatāmies," Vraits iesāka, un Ali jutās pārsteigta. Viņš mazliet pasmaidīja un turpināja: "Mēs ar Rcivcnu esam brālis un māsa. Mēs kopā ar Ķezu meklējam savu māsu, Reičelu…"