Haks

Vraitam skaidrojot, Ali pamazām atguvās. Tik savādu stāstu viņa nekad vēl nebija dzirdējusi — par bandītiem, valdības iestādēm, slepenām laboratorijām un operācijām. Tas līdzinājās holovīzijas seriālam, tomēr Ali licēja, ka tas ir iespējams. Visaizraujošākais Vraita stāstā bija tas, kā viņi ieguva informāciju. Ali apbrīnoja Rcivcnu, kas spēja pārvaldīt Tīklu, taču jaunākā meitene neko vairāk neatklāja, un viņas stingais skatiens liedza ko vaicāt. Taču Vraita paskaidrojumi un fakts, ka viņu negrasās nodot DDP, ļāva nomierināties. Taču, kad Vraits ķērās pie secinājumiem, viņas satraukums atgriezās.

"Jūs gribat mani izmantot kā ēsmu DDP?" viņa bija šokēta.

"Tā ir labākā iespēja atrast Reičelu," Vraits iesāka, taču Ali neļāva viņam pabeigt.

"Izbeidziet," viņa iesaucās, celdamās kājās. "Es to nedarīšu." Viņa papurināja galvu. "Piedod, Vrait. Es neticu, ka tava māsa vēl ir dzīva. DDP nogalina cilvēkus, un es negribu būt viņu vidū."

"Nesteidzies," Reivena nošņācās. "Tev nāksies to nožēlot."

"Vai lu man draudi?" Ali vaicāja, un Reivena pasmīnēja.

"Nē," Vraits mierīgi noteica. "Ja tu negribi mums palīdzēt, mēs tev to neuzspiedīsim. Taču, lūdzu, pārdomā to nopietni."

"Es nespēju," Ali atteica. "Piedodiet." Viņa pagriezās un neatskatoties devās laukā no dzīvokļa.

Vraits bažīgi nolūkojās, kā viņa aiziet, tomēr necentās viņu aizturēt. Kad durvis aizcirtās, Reivcna nikni ieņurdējās.

"Es varēju viņu piespiest to izdarīt," viņa teica.

"Viņa ir tikai bērns, Rciven," Vraits stingri atbildēja. "Es neļaušu tev manipulēt ar viņu. Tā ir mūsu problēma, nevis viņas." Kādu bridi šķita, ka viņš runās tālāk, taču viņš pārdomāja un atstāja istabu, neteicis nc vārda.

Reivena un Kczs saskatījās. Reivcna apjukusi nezināja, ko teikt, bet Kczam nekas nenāca prātā. Vraits bija centies godīgi pastāstīt Ali visu — pat pārāk godīgi, nosprieda Kezs. Viņš pat nebija piemirsis pastāstīt, kā Kezs piebiedrojās grupai, un paspējis ievērot līdzjūtību Ali acīs.

"Tc tev nu bija ideja," viņš iesaucās.

"Pirmkārt, tā bija tava ideja," Reivena atgādināja. "Es tikai piedāvāju kādu citu Haku."

"Vai pazīsti vēl kādu, ko mēs varētu izmantot?" Kezs vaicāja.

"Par ko lu mani uzskati?" Reivena sarāvās. "Par detektīvu biroju? Es gluži nejauši viņu atradu muļķojamies pa Tīklu." Viņa īdzīgi bungoja pirkstus pret krēsla atzveltni.

"Tev viņa diez ko nepatīk?" Kezs vaicāja.

"Viņa ir tieši tik stulba, cik izskatās," Reivena noteica. "Es šaubos, vai tu vēl satiksi kādu no viņas brālības." "Es nemaz negribu," Kezs nikni atcirta. Viņš dusmojās uz Vraitu, tāpat kā Reivena. "Tīsimies projām," viņš pēkšņi ieteicās. "Tava drošā leģenda tagad tik un tā izgāzusies."

"Tev taisnība," Reivcna piekrita. "Esmu vai slima no šīs ķēpas! Ja Vraitam nepatīk manas idejas, tā ir viņa problēma."

"Vai tu padosies?" Kczs vaicāja.

"Kāpēc nē?" Reivena nodrebinājās. "Jebko citu darīt būtu daudz interesantāk."

Kezs vilcinājās. Viņš dusmojās uz Vraitu, un Reivenas neapmierinātība par viņa rīcību pielipa ari viņam. Tomēr Kczs nespēja aizmirst, kāds izskatījās Vraits, kad domāja, ka viņa māsa ir mirusi. Tagad, iesaistījies meklējumos, Kczs negribēja tik viegli padoties. Reivena gaidīja, ko viņš teiks, un Kczs no visas sirds vēlējās, kaut varētu viņai piekrist un doties projām uz visām četrām debess pusēm, kaut arī viņš uz viņu vairs nepaļāvās. Viņš nespēja tā izdarīt.

"Es domāju, ka mums jāturas kopā ar Vraitu," zēns vilcinādamies tcica.

"Vraitam palīdzēt nav iespējams," Reivcna rūgti novilka. "Viņš ir apmāts ar godīgumu — ir tāda sērga."

"Domā, ka mēs spētu Ali piespiest palīdzēt?"

"Es varētu," viņa sarāvās. "Bet tam nav jēgas, ja Vraits iebilst pret visu, ko cs daru."

"Tad mēs varam viņu apiet," Kezs ieteicās.

"Jā?" Reivena ziņkārē gaidīja, un Kczs dziļi ievilka elpu un turpināja:

"Saki Ali, ka DDP jau atklājis viņu. Tad viņai atliks tikai mums piebiedroties. Ja viņa iekļūs laboratorijā, mēs spēsim atrast Reičelu un izglābsim viņas abas no turienes. Bez mums viņa tur paliktu uz mūžu."

"Līdz nāvei," Reivcna ierunājās. "Bet mums jābūt drošiem, ka viņu nosūta uz laboratoriju. Citādi no viņas nebūs nekāda labuma."

"Izklausījās, ka tu biji par to pārliecināta," Kezs atgādināja.

"Tā arī ir," Reivena teica. "Taču katrreiz pastāv zināms neveiksmes elements." Viņa bridi padomāja, tad izlēmīgi pamāja. "Mēs to izdarīsim. Taču vēlāk. Tam jānotiek nejauši."

"Kāpēc?" Kczs aizdomīgi palūkojās uz Reivenu, un viņa nopūtās.

"Par to viņai varētu pastāstīt vienīgi Vraits," Reivena paziņoja. "Redzēji, kā viņa uzvedās. Viņa tic viņam un ticēs, lai ko viņš teiktu."

"Tas nozīmē, ka tev vispirms jāpārliecina Vraits," Kczs šaubījās. Reivena paraustīja plecus.

"Pats par sevi saprotams," viņa atteica. "Mēs nevaram Ali stāstīt kaut ko tādu, lai viņš neuzzinātu. Taču, ja izdarām tā, ka Vraits notic, ka viņai draud briesmas, un pats visu izstāsta Ali, — tad viņa darīs, ko mēs liksim."

"Ja Vraits atklās, ka esam viņu apmuļķojuši…" Kezs ieteicās, taču Reivcna viņu pārtrauca: