Es Robots

Viņa kliedziens atgādināja daudzkārt pa­stiprinātu pikolo flautas skaņu — tas kļuva arvien spalgāks un spalgāks, līdz tajā ieska­nējās bojā ejošas dvēseles vaimanas, kas ar savu griezīgo skaņu piepildīja visu telpu.

Un kad kliedziens noklusa, Erbijs sabruka nekustīgā bezveida metāla kaudzē.

Bogerta seja bija bāla.

—   Viņš ir miris!

—  Nē! — Sjūzena Ķelvina sāka nevaldāmi smieties. — Viņš nav miris — viņš ir tikai kļuvis ārprātīgs. Es nostādīju viņu neatrisi­nāmās dilemmas priekšā, un viņš sabruka. Varat nodot viņu lūžņos, jo viņš vairs nekad nerunās.

Lenings nometās ceļos līdzās tam, ko ag- rak sauca par Erbiju. Viņš ar pirkstiem pie­skārās tā aukstajai, nekustīgajai metāla se­jai un nodrebinājās.

—  Jūs to izdarījāt ar nodomu.

Viņš piecēlās un pārvērstu seju pagriezās pret Kelvinu.

—       Un ja tas tā būtu? Tur vairs nekā nevar darīt. — Tad viņa pēkšņi ar rūgtumu pie­bilda: — Viņš to bija pelnījis.

Lenings saņēma pie rokas sastingušo, ne­kustīgo Bogertu.

—       Vai nav vienalga! Iesim, Pīter._— Viņš nopūtās: — Tā vai tā no šāda domājoša ro­bota nav nekāda labuma.

Viņa acis izskatījās vecas un nogurušas. Viņš atkārtoja:

—   Iesim, Pīter!

Tikai labu laiku pēc abu zinātnieku aizieša­nas doktore Sjūzena Ķelvina daļēji atguva savu garīgo līdzsvaru. Viņas skatiens lēni pievērsās Erbijam un seja atkal saspringa. Ķelvina ilgi lūkojās viņā, līdz triumfa uz­plūdi noplaka un atgriezās bezpalīdzības un vilšanās sajūta, un no visām domām, kas uz­bangoja viņā, izskanēja tikai bezgala rūgtais vārds:

— Melis!

*

Todien mūsu saruna, protams, beidzās. Es zināju, ka pēc ši stāsta vairs neko no viņas nevarēšu izdabūt. Viņa sēdēja pie sava galda, bāla, auksta — un atmiņās iegrimusi.

Es teicu:

— Pateicos jums, doktore Ķelvina.

Bet viņa neatbildēja.

Es satiku viņu tikai pēc divām dienām.

PAZUDUŠAIS ROBOTS

Nākamreiz es sastapu Sjūzenu Ķelvinu pie viņas kabineta durvīm. No turienes pašreiz nesa laukā kartotēkas.

—  Kā jums veicas ar saviem rakstiem, jau­nais cilvēk? — viņa apvaicājās.

—   Labi, — es atbildēju. Es biju materiālu apstrādājis, kā spēju un pratu, atdzīvinājis viņas sauso stāstījumu, papildinājis to ar dialogiem un detaļām. — Varbūt jūs tos pār­lasītu un aizrādītu, ja es gadījumā esmu kādu apmelojis vai kaut kur izteicies pārāk neprecīzi.

—  Labprāt. Varbūt ieiesim administrācijas atpūtas istabā? Tur mēs varēsim iedzert ka­fiju.

Skita, ka viņa ir labā garastāvokli, tādēļ, ejot pa gaiteni, es uzdrošinājos ierunāties:

—  Doktore Ķelvina, būtu ļoti intere­santi …

—   Kas tad?

—  Ja jūs man pastāstītu vēl kaut ko no ro­botikas vēstures.

—  Jums taču jau ir viss, kas vajadzīgs, jaunais cilvēk.

—  Savā ziņā jā. Bet šiem gadījumiem, ko esmu aprakstījis, ir maz sakara ar mūsdie­nām. Tāds robots, kas spēj lasīt domas, ir bijis tikai viens vienīgs, kosmosa stacijas ir jau novecojušas un vairs netiek lietotas, un to, ka roboti strādā raktuvēs, visi uzskata kā pašu par sevi saprotamu. Varbūt jūs varētu pastāstīt par starpzvaigžņu ceļojumiem? Su- peratomdzinēju izgudroja tikai pirms div­desmit gadiem, un ir labi zināms, ka tas bija robotu izgudrojums. Kā tas īstenībā notika?

—   Starpzvaigžņu ceļojumi? — doktore Kelvitia domīgi pārjautāja. Mēs sēdējām at­pūtas istabā, un es biju pasūtījis pusdienas. Viņa dzēra tikai kafiju.

—  Ziniet, tas nebija vienkārši robotu izgud­rojums, nē, ne gluži tā. Protams, iekāms ne­bija uzbūvētas Smadzenes, mēs necik tālu netikām. Taču mēs strādājām, daudz strādā­jām. Man pirmā tiešā saskare ar starp­zvaigžņu dzinēja pētījumiem iznāca 2029.gadā, kad pazuda viens robots …

*

Superbāzē tika izsludināts ārkārtējs stā­voklis. Drudžainā steigā un saspringumā veiktie pasākumi atgādināja histērisku klie­dzienu.

Uzskaitot hronoloģiskā secībā un pēc iz­misuma pakāpes, tie bija šādi:

1.  Visi ar superatomdzinēju saistītie darbi visā kosmosa daļā, ko aizņēma Divdesmit septītās asteroidālās grupas stacijas, tika pārtraukti.

2.  Visa šī kosmosa teritorija, patiesību sa­kot, tika pilnīgi izolēta no pārējās Saules sistēmas. Neviens te nevarēja iekļūt bez spe­ciālas atļaujas. Neviens to nedrīkstēja at­stāt ne ar kādiem noteikumiem.

3.  Ar speciālu valdības patruļkuģi Super- bāzē ieradās doktore Sjūzena Ķelvina un doktors Pīters Bogerts — proti, firmas «Uni­ted States Robots and Mechanical Men Cor­poration» Galvenais Psihologs un Galvenais Matemātiķis.

Sjūzena Ķelvina nekad agrāk nebija atstā­jusi Zemi, un arī šoreiz viņai nebija nekādas vēlēšanās to darīt. Atomenerģijas laikmetā, kad zinātne drīzumā solīja atrisināt super- atomdzinēja problēmu, viņa mierīgi palika provinciete. Tādēļ viņai šis brauciens nepa­tika, bez tam viņa nebija pārliecināta, ka tas tiešām nepieciešams, un pirmo pusdienu laikā Superbāzē katrs viņas neizskatīgās, jau pavecās sejas vaibsts atklāti pauda neapmie­rinātību.

Arī bālais, it kā nolaizītais doktors Bogerts izskatījās tāds kā nogrēkojies, un projekta vadītājs ģenerālmajors Kelners ne uz mirkli neļāva no savas sejas nozust cietēja izteik­smei.