Es Robots

—       Cik jauki tas pateikts, — Ķelvina ņir­gājās. — Bet par kādu pārestību te ir runa?

—   Kā … par jebkuru.

—       Tieši tā! Jebkuru! Bet kā ir, kad aiz­vaino jūtas? Vai iedragā pašapziņu? Vai arī sagrauj cerības? Vai tā ir pārestība?

Lenings sadrūma:

—  Ko gan robots zina par…

Viņš piepeši aprāvās.

—       Nu, jūs atskārtāt? Sis robots lasa do­mas. Vai jūs domājat, ka viņš nezina, kā var sāpināt cilvēku? Vai jūs domājat, ka uz jeb­kuru jautājumu viņš neatbildēs tieši to, ko jautātājs grib dzirdēt? Vai jebkura cita at­bilde mūs nesāpinātu un vai Erbijs to nezi­nātu?

—       Augstais dievs! — Bogerts nomurmi­nāja.

Psiholoģe uzmeta viņam ironisku skatienu.

—       Man ir aizdomas, ka jūs viņam vaicā­jāt, vai Lenings ir iesniedzis atlūgumu. Jums gribējās dzirdēt, ka viņš to ir iesniedzis, un Erbijs jums to pateica.

—       Un laikam gan tāpēc, — Lenings sacīja neizteiksmīgā balsī, — viņš tagad neko neat­bildēja. Jo jebkura atbilde būtu sāpinājusi vienu no mums.

Iestājās īss klusuma brīdis, un abi vīrieši domīgi raudzījās uz istabas otru galu, kur

robots, atbalstījis galvu rokā, bija sagumis krēslā grāmatu plaukta tuvumā.

Sjūzena Ķelvina stingi vērās grīda.

—       Viņš visu to zināja. Tas … tas sātans zina visu, arī to, kāda kļūda pielaista, viņu montējot.

Viņas acis likās tumšas un domīgas. Lenings pacēla galvu.

—       Jūs maldāties, doktore Ķelvina. Viņš ne­zina, kas tā par kļūdu. Es viņam jautāju.

—   Ko tas liecina? — Ķelvina iesaucās.

—  Tikai to, ka jūs negribējāt, lai viņš pasaka atrisinājumu. Tas aizskartu jūsu patmīlību, ja mašīna varētu paveikt to, ko nespējat jūs. Vai jūs viņam vaicājāt? — viņa pajautāja Bogertam.

—       Apmēram, — Bogerts ieklepojās un no­sarka. — Viņš teica, ka ļoti vāji zinot mate­mātiku.

Lenings sāka apvaldīti smieties, un psiho­loģe dzēlīgi pavīpsnāja. Viņa sacīja:

—       Es viņam pajautāšu. Mani neaizskars tas, ka viņš zina atrisinājumu.

Tad viņa sacīja aukstā, pavēlošā tonī:

—  Panāc šurp!

Erbijs piecēlās un vilcinādamies tuvojās viņai.

—  Jādomā, ka tu zini, — viņa turpināja,

—  tieši kurā montēšanas operācijā iekļuvis kāds nepiederošs faktors vai arī izlaists kāds no nepieciešamajiem faktoriem.

—  Jā, — Erbijs tikko sadzirdami atbildēja.

—   Pagaidiet, — Bogerts dusmīgi iejaucās.

—  Nav teikts, ka tā ir taisnība. Jūs gribat to dzirdēt, un tas ir viss.

—   Neesat muļķis, — Ķelvina attrauca.

—   Viņš, protams, zina matemātiku tikpat labi kā jūs kopā ar Leningu, ja viņš lasa do­mas. Ļaujiet viņam izteikties.

Matemātiķis apklusa, un Ķelvina turpi­nāja:

—   Labi, Erbij, runa. Mes gaidām. Tad viņa pievērsās abiem vīriešiem:

—   Paņemiet zīmuļus un papīru, kungi. Bet Erbijs klusēja, un psiholoģes balsī

ieskanējās triumfs:

—   Kāpēc tu neatbildi, Erbij?

—   Es nevaru, — robots pēkšņi iesaucās.

—  Jūs zināt, ka es nevaru! Doktors Bogerts un doktors Lenings to negrib.

—       Viņi grib uzzināt problēmas atrisinā­jumu.

—   Bet ne no manis.

Tad iejaucās Lenings. Viņš runāja lēni un skaidri:

—       Nemuļķojies, Erbij. Mēs gribam, lai tu mums pasaki.

Bogerts viegli pamāja ar galvu. Erbija balss kļuva spalga:

—        Kāda jēga tā runāt? Vai jūs tiešām ne­saprotat, ka es redzu to, kas notiek jūsu smadzeņu dzīlēs? Tur, dziļumā, jūs negribat, lai es pasaku. Esmu mašīna, kam šķietamu dzīvību piešķir vienīgi pozitronu mijiedarbība manās smadzenēs, kuras ir radījis cil­vēks. Jūs nespējat atzīt manu pārākumu,

nejuzdamies sāpināti. Tas sakņojas dziļi jūsii smadzenēs un nav no tām izdzēšams. Es ne­varu pateikt atrisinājumu.

—   Mēs iziesim, — doktors Lenings teica.

—  Pasaki Kelvinai.

—   Tas neko nemainīs, — Erbijs iesaucās,

—  jo jūs tik un tā zināsiet, ka atbildi pateicu es.

—       Saproti, Erbij, — Ķelvina atsāka, — ka neatkarīgi no tā doktors Lenings un doktors Bogerts grib jautājumu atrisināt.

—  Paši! — Erbijs neatlaidīgi apgalvoja.

—       Bet viņi to grib, un tas, ka tu zini atri­sinājumu, bet nesaki, viņus arī sāpina. Tu sa­proti, vai ne?

—  Jā! Jā!

—   Un, ja tu pateiksi, tas arī viņus sapinas.

—  Jā! Jā!

Erbijs lēnam atkapas, un soli pa solim vi­ņam sekoja Sjūzena Ķelvina. Abi vīrieši, iz­brīnā sastinguši, vēroja viņus.

—       Tu nevari viņiem pateikt, — psiholoģe lēni un vienmuļi atkārtoja, — jo tas viņus sāpinās, un tu nedrīksti sāpināt. Bet, ja tu nesaki viņiem, tu atkal sāpini, tātad tev ir jāsaka. Un, ja tu teiksi, tu sāpināsi, bet to tu nedrīksti, tātad tu nevari sacīt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāsaka; bet, ja pateiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāpasaka; bet, ja tu pasacīsi, tu …

Erbijs atspiedās ar muguru pret sienu un nokrita uz ceļiem.

—   Pietiek! — viņš griezīgi iekliedzās. — Paslēpiet savas domas! Tās ir sāpju, iz­misuma un naida pilnas. Es to negribēju! Gribēju palīdzēt! Es sacīju to, ko jūs vēlējā­ties dzirdēt. Man tas bija jādara!

Psiholoģe nepievērsa viņam uzmanību.

—  Tev viņiem tas jāpasaka, bet, ja tu pa­teiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu nesacīsi, tu sāpināsi, tātad tev jāpa­saka, bet…

Te Erbijs sāka spalgi kliegt;