Es Robots

Bogerts pētīja lielās, stūrainās zīmes, kas klāja papīru.

— Vai tas ir Erbija darbs?

—       Jā! Un ja esat ievērojis, viņš ir integrē­jis laika funkciju jūsu divdesmit otrajā vie­nādojumā, — Lenings uzsita ar savu dzelteno nagu pēdējai skaitļu rindai. — Viņš nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem kā es, un četr­reiz īsākā laikā. Jums nebija tiesību ignorēt Lindžera efektu pozitronu bombardēšanā.

—       Es to nebūt neignorēju. Dieva dēļ, Le- ning, saprotiet reiz, ka tas izslēgtu …

—       Ak tā, pareizi, jūs to paskaidrojāt. Jūs izmantojāt Mičela pārejas vienādojumu, vai ne? Nu, to te nevarēja lietot.

—  Kāpēc ne?

—       Pirmkārt, tāpēc, ka jūs operējāt ar hi- perimagināriem skaitļiem.

—  Kāds tam sakars?

—   Mičela vienādojums neder, ja …

—       Vai esat sajucis? Ja jūs pārlasītu Mi­čela paša rakstu …

—   Man tas nav jādara. Es jums jau sa­kumā sacīju, ka man nepatīk viņa domāšanas veids, un Erbijs šinī ziņā mani pilnīgi at­balsta.

—  Nu, — Bogerts kliedza, — tad lai tā uz­velkamā klabata atrisina visu_ problēmu. Kādēļ ielaisties ar tādiem plānprātiņiem kā es?

—  Tur jau ir tas āķis. Erbijs nevar atrisi­nāt problēmu. Un ja nevar viņš, tad neva­ram arī mēs — vieni paši. Es nodošu visu šo jautājumu Nacionālajai Padomei. Tas ir pāri mūsu spēkiem.

Bogerts ierūcās un, pietvīcis sarkans, uz­lēca kājās, apgāzdams krēslu.

—  Jūs to nedarīsiet!

Tagad piesarka Lenings.

—  Vai jūs domājat dot man norādījumus, kas man darāms?

—   Tieši tā, — Bogerts atbildēja, zobus griezdams. — Es esmu ticis galā ar šo pro­blēmu, un nemēģiniet man to atņemt, skaidrs? Neiedomājieties, ka es jums neredzu cauri, jūs izkaltušais ģindeni. Jūs drīzāk nokostu mēli, nekā atzītu, ka esmu atrisinājis robotu telepātijas problēmu.

—  Jūs esat idiots, Bogert, un es jūs tūlīt atlaidīšu no darba par nedisciplinētu izturē­šanos … — Leninga apakšlūpa no dusmām drebēja.

—  To nu gan jūs neizdarīsiet, Lening. Kad tuvumā atrodas robots, kas lasa domas, tad nevar būt nekādu noslēpumu, tāpēc neaiz­mirstiet, ka man ir zināms viss par jūsu aiz­iešanu.

Leninga cigāra pelni ietrīsējās un nobira zemē, tiem sekoja pats cigārs.

—  Kas par … kas …

Bogerts ļauni nosmējās.

—       Un es esmu jaunais vadītājs, skaidrs? Un es to ļoti labi apzinos, jā gan. Ejiet pie joda, Lening, es te tagad rīkošos, citādi jūs iekļūsiet tādā ķezā kā vēl nekad.

Lenings jau bija atguvis runas spējas un sāka nejauki brēkt:

—       Jūs esat atlaists, vai dzirdat? Esat at­brīvots no visiem pienākumiem. Jūs esat pa­galam, saprotat?

Bogerta smaids kļuva vēl starojošāks.

—       Kāda tam vairs nozīme? Jūs neko nepa­nāksiet. Man ir visi trumpji rokā. Zinu, ka esat iesniedzis atlūgumu. Erbijs man pastās­tīja, un viņš to dabūja zināt tieši no jums.

Lenings piespieda sevi runāt mierīgi. Viņš izskatījās ļoti ļoti vecs, nogurušām acīm un uzblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras sārtums bija nozudis.

—       Man jārunā ar Erbiju. Viņš nevarēja jums neko tādu pateikt. Jūs spēlējat pārāk drošu spēli, Bogert, bet es jūs atmaskošu. Nāciet man līdz.

Bogerts paraustīja plecus.

—  Pie Erbija? Labi, velns lai parauj!

Tieši tai pašā laikā, dienas vidū, Miltons Ešs pacēla galvu no sava neveiklā uzme­tuma un sacīja:

—• Vai jūs sapratāt? Zīmējums man īsti labi neizdevās, bet mājiņa izskatās apmēram šādi. Tā ir burvīga un man tikpat kā neko nemaksās.

Sjūzena Ķelvina uzmeta viņam maigu ska­tienu.

—   Tā tiešām ir skaista, — viņa nopūtās. — Es bieži esmu sapņojusi par …

Viņas balss kļuva arvien klusāka.

—   Protams, — Ešs dedzīgi turpināja, no­likdams zīmuli pie malas, — man būs jāgaida līdz atvaļinājumam. Līdz tam vairs atliku­šas tikai divas nedējas, bet sakarā ar Erbiju viss palicis gaisā karājamies. — Viņš no­laida acis un sāka pētīt nagus. — Ir vēl viena lieta … Bet tas ir noslēpums.

— Tad nestāstiet man.

—   Ak, labāk pateikt. Šis noslēpums man nedod miera — tik ļoti gribas kādam pastās­tīt… un jūs, liekas, esat taisni tā, kam es šeit varētu uzticēties …

Viņš kautrīgi pasmaidīja.

Sjūzenas Kelvinas sirds sāka dauzīties, un viņa neiedrošinājās teikt ne vārda.

—   Atklāti sakot, — Ešs pievirzīja savu krēslu tuvāk un sāka runāt gandrīz čuk­stus, — māja nav domāta man vienam. Es precos! Kas jums kait? — viņš uzlēca kājās.

—       Nekas! — Nejaukā reiboņa sajūta bija izzudusi, bet bija grūti dabūt vārdus pār lū­pām. — Precaties? Jūs gribat sacīt…

—  Protams! Ir jau laiks, vai ne? Vai atce­raties meiteni, kas bija šeit pagājušo vasaru? Tā ir viņa! Bet jums tomēr ir slikti! Jūs …

—  Galva sāp, — Sjūzena Ķelvina ar vārgu kustību noraidīja viņa palīdzību. — Man … Man pēdējā laikā bieži sāp galva. Gribu … jūs, protams, apsveikt. Ļoti prie­cājos …

Nemākulīgi uztrieptā krāsa izveidoja divus nejaukus sarkanus plankumus viņas sejā, kas bija krita baltumā. Visapkārt viss sāka atkal griezties.

—  Atvainojiet mani… lūdzu … — viņa nomurmināja un, neko neredzēdama, grīļī­giem soļiem izgāja pa durvīm.

Tas nāca pār viņu kā sapnī redzēta pēkšņa katastrofa un izraisīja šausmu sajūtu, tikpat nereālu kā sapnī.

Bet kā tas varēja notikt? Erbijs teica …