Es Robots

Bogerts sarauca uzacis un nopūtās.

—   Spriediet saprātīgi, Sjūzen! Jūs tik un tā nebūtu spējusi viņus ietekmēt. Šajā jautā­jumā valdība katrā ziņā būtu palikusi pie sava. Tai ir vajadzīgs superatomdzinējs, un lauka fiziķiem ir vajadzīgi roboti, kas viņus netraucētu darbā. Tādi tiktu izgatavoti, pat ja nāktos pilnīgi izkropļot Pirmo likumu. Mēs bijām spiesti atzīt, ka no konstrukcijas vie­dokļa tas ir iespējams, un viņi savukārt svēti nozvērējās, ka tādus robotus izgatavos tikai divpadsmit, ka tos izmantos vienīgi Super- bāzē, ka tos iznīcinās, tiklīdz superatom­dzinējs būs gatavs, un ka tiks ievērota

maksimāla piesardzība. Un kategoriski pie­prasīja, ka tam jāpaliek slepenībā. Tāda bija situācija.

—  Es būtu iesniegusi atlūgumu, — doktore Ķelvina caur zobiem izgrūda.

—  Tas nebūtu līdzējis. Valdība piedāvāja firmai milzīgu atlīdzību un piedraudēja, ka atteikšanās gadījumā pieņems likumu, kas aizliegs ražot robotus. Mūs toreiz vienkārši piespieda pie sienas, un tagad stāvoklis ir vēl ļaunāks. Ja šī lieta nāks gaismā, Kelne- ram un valdībai būs nepatikšanas, bet simt­reiz lielākas nepatikšanas būs firmai.

Psiholoģe cieši paskatījās uz Bogertu.

—   Pīter, vai jūs tiešām neaptverat, kādas tam var būt sekas? Vai jūs nesaprotat, ko nozīmē robots bez Pirmā likuma? Tas nepa­visam nav tikai slepenības jautājums.

—  Es zinu, ko tas nozīmētu. Neesmu bērns. Tas nozīmētu pilnīgu nestabilitāti un noteik­tas izmaiņas pozitronu lauka vienādojumu risinājumos.

—   Jā, matemātiski. Bet vai jūs varat pa­teikt, kā tas izpaustos robotu psiholoģijā? Visas normālas dzīvas būtnes, Pīter, apzināti vai neapzināti izjūt nepatiku pret kundzību. Ja tām jāpakļaujas zemākam vai šķietami zemākam radījumam, pretestība kļūst jo stip­rāka. Fiziski un zināmā mērā arī garīgi ro­bots — ikviens robots — ir pārāks par cil­vēku. Kas tad padara viņu verdziski paklau­sīgu? Vienīgi Pirmais likums! Ja tā nebūtu,pirmā pavēle, ko jūs mēģinātu dot robotam, beigtos ar jūsu nāvi. Nestabilitāte! Ka gan jūs domājat!

—  Sjūzen, — Bogerta balsi ieskanējās līdz­jūtīga zobgalība, — es pieļauju, ka šis Fran- kenšteina komplekss, ko jūs izklāstāt, tie­šām pastāv, un tādēļ jau pirmajā vietā ir Pir­mais likums. Bet — es vēl un vēlreiz atkār­toju — šis likums nav atmests, tas ir tikai modificēts.

—  Un kā ir ar smadzeņu stabilitāti?

Matemātiķis izstiepa lūpas.

—   Protams, tā ir mazinājusies. Taču pie­ļaujamās robežās, neapdraudot drošību. Pir­mos Nestorus atveda uz Superbāzi pirms de­viņiem mēnešiem, un līdz šim nekas slikts nav noticis, un arī šajā gadījumā nav nekā cilvēkiem bīstama, mums vienīgi jābaidās, ka šī modifikācija varētu kļūt zināma atklā­tībā.

—  Labi. Redzēsim, ko dos šārīta apspriede.

Bogerts pieklājīgi pavadīja Sjūzenu līdz

durvīm un, tiklīdz viņa bija izgājusi, savilka seju daiļrunīgā grimasē. Viņš allaž bija uz­skatījis psiholoģi par nīgru, kašķīgu un ner­vozu personu un savu uzskatu mainīt nedo­māja.

Sjūzenas Kelvinas pārdomās Bogerts vis­pār neeksistēja. Šim lunkanajam un preten­ciozajam pieglaimeklim viņa jau sensenis bija pārvilkusi svītru.

Džeralds Bleks bija ieguvis zinātnisko grādu lauka fizikā pirms gada un, tā­pat kā visa šī fiziķu paaudze, tika iesaistīts superatomdzinēja problēmas risināšanā. Ta­gad viņš ar savu klātbūtni lieliski papildināja Superbāzē notiekošo apspriežu vispārējo at­mosfēru. Viņš ieradās, tērpies baltā, nosmu­lētā virsvalkā, izturējās diezgan iecirtīgi un ne par ko nebija īsti pārliecināts. Šķita, ka no viņa plecīgā stāva lauztin laužas ārā ener­ģija un nervozi žņaudzītie pirksti vienā tvē­rienā varētu saliekt dzelzs stieni.

Viņam blakus sēdēja ģenerālmajors Kel- ners, bet iepretim — abi «U. S. Robots» pār­stāvji.

Bleks sacīja:

—  Man teica, ka es esot pēdējais, kas re­dzējis Nestoru 10, pirms viņš pazuda. Cik sa­protu, jūs gribat mani par to iztaujāt.

Doktore Ķelvina aplūkoja Bleķu ar interesi.

—  Jūs runājat tā, it kā nebūtu par to pār­liecināts, jaunais cilvēk. Tātad jūs noteikti nezināt, vai bijāt pēdējais, kas viņu re­dzēja?

—  Viņš strādāja manā vadībā, cienītā kun­dze, pie lauka ģeneratoriem un tajā rītā, kad pazuda, bija kopā ar mani. Es nezinu, vai kāds viņu tika redzējis vēlāk, ap pusdienas laiku. Neviens gan neatzīstas, ka būtu.

—  Vai jūs domājat, ka kāds to slēpj?

—  To es negribu teikt. Bet es arī negribu teikt, ka uzņemos kādu vainu. — Viņa tum­šās acis izaicinoši iegailējās.

—   Nav runa par vainu. Robots tā rīkojās tāpēc, ka ir robots. Mēs tikai gribam viņu at­rast, mister Blek, nekas cits mūs neinteresē. Tātad — ja jūs strādājāt kopā ar šo robotu, jūs droši vien pazīstat to labāk nekā jebkurš cits. Vai viņa uzvedībā bija vērojams kaut kas neparasts? Vai jūs arī agrāk jau esat strādājis ar robotiem?

—   Esmu strādājis ar citiem robotiem, kas mums te ir — vienkāršajiem. Šie Nestori no tiem gandrīz nemaz neatšķiras, vienīgi ir daudz gudrāki… un vairāk krīt uz nerviem.

—   Krīt uz nerviem? Kādā veidā?