Dīvainā karaļvalsts

"Man gribas ar tevi parunāt," pēkšņi atska­nēja balss. Tā piederēja kādai pilsētniecei, kas reiz bija kopusi Bruņinieku, kad viņš bija ievai­nots. Bruņinieks sāka runāties ar pilsētnieci. Tad pie Bruņinieka pienāca Princeses.

"Mēs visi kopā vēl varētu pirms aizbrauk­šanas padzert kafiju," ierosināja Princeses, "tikai jānoskaidro, cikos lidmašīna izlidos."

"Mums jādodas projām," Princeses pēc brī­ža teica.

Pa to laiku lidmašīna jau bija pacēlusies gai­sā bez Bruņinieka, tad tā gaisā apmeta loku un vēlreiz nosēdās lidostā.

"Kāpēc mani atkal neielaiž debesīs?" Bru­ņinieks vaicāja.

"Tu nemāki būt laimīgs," sacīja Princeses. "Tas tev ir jāmācās."

"Kā iemācīties būt laimīgam?" Bruņinieks vaicāja.

"Vienkārši pierodot, ka tevi mīl tādēļ vien, ka tu esi, nevis tādēļ, ko tu esi vai neesi darījis," Princeses atbildēja.

BRUNINIEKA VIETA

Reiz Bruņinieks devās ceļojumā. Viņš izmē­ģināja daudz ko - gan vienkārši vērot pasauli un neko nedarīt, gan būt labs, gan klausīties, ko runā Princeses. Tad ceļš, pa kuru Bruņinieks gāja, pēkšņi atkai noveda pie viņa mājokļa, no kurienes viņš bija sācis savu ceļojumu.

"Mēs esam tev atradušas vietu, kur palikt mūžīgi," Princeses teica.

"Te gan nekas daudz nav mainījies," Bru­ņinieks sacīja.

"Mēs atvedām tevi atpakaļ laikā, lai sāktu visu no gala. Mēs zinām, kur ir kļūda, kādēļ tu nebiji šeit laimīgs," Princeses paskaidroja.

"Kādēļ?" Bruņinieks jautāja.

"Tādēļ, ka tev bija jādraudzējas tikai ar put­niem," sacīja Princeses. "Mēs esam atradušas tev vietu pilsētā."

"Man tur gribētos dzīvot, bet es baidos, vai mani tur pieņems," Bruņinieks nejutās drošs.

"Tev tur būs sava ieliņa, rītos tur runās put­ni, tev būs draugi," Princeses viņu mierināja.

"Tas skan skaisti," teica Bruņinieks.

"Pasakām, kurās piedalāmies mēs, vienmēr ir laimīgas beigas," Princeses paskaidroja.

BRUNINIEKA ALGA

Reiz karaļvalstī norisinājās kāds dīvains noti­kums. Karalis paziņoja, ka Bruņiniekam beidzot ir jāsaņem alga par visu, ko viņš ir darījis.

Karalis ar Princesēm ilgi apspriedās un tad paziņoja lēmumu: "Mūsu Bruņinieks dzīvos ma­zā ieliņā pilsētas nomalē un būs visnesvarīgākais cilvēks karaļvalstī."

"Kāpēc šāds briesmīgs lēmums?" Bruņinieka draugi bija neizpratnē.

"Tādēļ, ka visnesvarīgākajam cilvēkam karaļ­valstī katru dienu ir jāēd pie Karaļa galda un jājūtas labi," Karalis un Princeses teica.

KĀPĒC PŪĶIS NETIEK NOGALINĀTS?

Reiz Bruņiniekam vaicāja: "Kāpēc tu spēlē ar Puķi šahu? Viņu taču vajag nogalināt!"

"Es dažkārt jūtu, ka arī manī ir kaut kas no Puķa, ko nevar nogalināt, nenogalinot mani pa­šu, bet ar ko tomēr vajag cīnīties," Bruņinieks atbildēja.

BRUNINIEKS UN 'PLAYBOY n

Reiz Bruņinieks šķirstīja žurnālu "Playboy". "Vai patīk?" Pūķis jautāja. "Nevaru no tā atturēties," Bruņinieks atbil­dēja.

"Tev vajag jaunavu," teica Pūķis. "Tad taču es pārvērtīšos par Pūķi," sacīja Bruņinieks.

"Bet es - par Bruņinieku," Pūķis pajokoja.

MĀKSLAS FILMA

Reiz karaļvalstī nolēma uzņemt mākslas filmu. "Vai aizliegtie kadri arī būs?" jautāja Pūķis. "Būs," sacīja Princeses. "Tad filma būs populāra," teica Pūķis.

"Un laimīgas beigas?" jautāja Bruņinieks. "Būs," teica Princeses. "Tad es piedalos," sacīja Bruņinieks. "Bet kāds būs filmas nosaukums?" jautāja Pūķis.

"Karlsons virs pilsētas," pasmaidīja Princeses, un filmas uzņemšana sākās.

STIKLA BUMBIŅA

Reiz Pūķis ar Bruņinieku spēlēja šahu.

"Kāpēc tu vienmēr uzvari?" jautāja Pūķis.

"Es paļaujos uz Fejas dāvanu," atbildēja Bru­ņinieks.

"Kāda tā ir?" Pūķis ziņkārīgi vaicāja.

"Stikla bumbiņa, uz kuru skatoties var ne­redzēt nākotni," sacīja Bruņinieks.

"Es tev nākotni varu izzīlēt," piedāvāja Pūķis.

"Visu, kas par nākotni jāzina, es jau zinu," atteica Bruņinieks. "Es dzīvošu, nomiršu un būšu laimīgs, visam pārējam nav sevišķas nozīmes."

"Tā ir Laika upe," sacīja Pūķis, domādams par savu jaunību.

"Tā tas ir," piekrita Bruņinieks un atcerējās kādu meiteni, kura gribēja pārvērsties vakara mākonī.

BRUNINIEKA UZVARA

Reiz Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi šahā.

"Tu esi pleibojs!" niknojās Pūķis.

"Nē, vienkārši Bruņinieks," atbildēja Bruņinieks.

SARUNA

Reiz karaļnama Viesmīlis jautāja sirmajam Karalim: "Kāpēc mans darbs ir mūžīgi strādāt, bet tev ir tikai jābūt?"

"Es nemāku strādāt, es māku tikai būt," Ka­ralis atbildēja.

VIESMĪĻA BARDA

Reiz karaļvalsts Viesmīlis izlēja zemē kafiju.

"Tev vienkārši ir pārāk gara bārda," Karalis viņam teica.

Viesmīlis lepojās ar savu bārdu. Tā bija ļoti gara, viņš regulāri tajā sapinās un regulāri izlēja kafiju.

MĒS ABI ESAM

Reiz karaļnama Viesmīlis runāja par savu bārdu.

"Es esmu vecs" viņš teica, dzerot kafiju ar sirmo Karali.

"Mēs abi esam," Karalis piekrita.

TU ESI

Reiz karaļnama Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju.

"Tu esi," teica Princeses.

"Jā," sacīja Viesmīlis un noglāstīja savu bār­du, kas stiepās līdz pat karaļnama vārtiem.

VĒJŠ

Karaļnama Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju. Viņš paskatījās pa logu un redzēja, ka kustas koku zari.