Dīvainā karaļvalsts

"Man te vajag vēl kādu," sapīcis sacīja Bru­ņinieks. "Tu man nemitīgi norādi, ka es esmu muļķis."

"Bet tu tads esi," Pūķis ietiepās.

Bruņinieka mājā nesteidzīgi ienāca sirmais Karalis.

"Ko mans draugs te īsti dara?" viņš vaicāja.

"Mēs te runājam par sievietēm," atbildēja Bruņinieks.

"Man ir mazohistisks prieks nemitīgi zaudēt šahā," sacīja Pūķis un sadrūma.

"Par daudz putnu," teica Karalis. Viņi pēkšņi ieskatījās dārzā.

"Bet tomēr mūsu Ēdene pastāv," visi bija vienisprātis.

BRUNINIEKA DRAUGI

Reiz trīs Princeses bija atnākušas ciemos pie Bruņinieka. Bruņinieks bija noskumis.

"Es nemāku neko citu, kā tikai cīnīties ar Pūķi," viņš sūdzēja Princesēm bēdas. "Es nemāku pelnīt naudu un būvēt mājas kā citi valsts pilsoņi."

"Citi nemāk cīnīties ar Pūķi," viņu mierināja Princeses.

"Sastopoties ar parastiem pilsoņiem, es jūtu, ka dzīvoju citā pasaulē, kurā ir Princeses, Pūķis, Karalis un citi, bet tur nav, kā pie cilvēkiem parasts," sūrojās Bruņinieks.

_"Mums gribētos, lai arī citi interesētos par mūsu dīvainā galma dzīvi," teica Princeses.

Pie durvīm pieklauvēja. Tas bija sirmais Karalis.

"Es dzirdēju, ka tu esi noskumis," viņš sacīja Bruņiniekam.

"Tā tas ir," Bruņinieks atbildēja. "Es gribētu būt parasts saimniecisks cilvēks, citādi es tikai gulšņāju un gaidu brīdi, kad atkal vajadzēs cīnī­ties ar Pūķi."

"Būt parastam cilvēkam ir skaisti," domīgi teica Karalis, "bet dažiem ir jābūt neparastiem, lai parastie domātu par noslēpumu, kādēļ šādi cilvēki ir."

"Cīnīties ar Pūķi ir interesanti," piekrita Bru­ņinieks. "Es to nenožēloju."

Pie durvīm vēlreiz pieklauvēja. Tā bija Labā Feja.

"Es atnācu ar tevi parunāt" teica Feja. "Tu esot noskumis."

"Jūs tā par mani rūpējaties," Bruņinieks sacīja.

"Tu mums esi ļoti dārgs," teica Feja.

"Es nemāku nekā cita, kā vien cīnīties ar Pūķi un radīt ap sevi pasakas," sūdzējās Bruņinieks.

"Tās ir skaistas pasakas," viņu mierināja Feja.

Pie durvīm vēlreiz pieklauvēja. Tas bija Pūķis.

"Es atnācu uzspēlēt šahu," viņš teica.

"Man tomēr ir daudz draugu," Bruņinieks jutās aizkustināts.

"Es sen neesmu apēdis nevienu jaunavu, es cenšos būt labs," Pūķis piemetināja. _

"Bez tevis mūsu kompānija nebūtu tā, kas ir," Bruņiniekam sacīja Princeses.

"Tu mums esi vajadzīgs tāds, kāds tu esi," teica Karalis. Labā Feja viņam piekrita.

"Tie ir mana mūža skaistākie mirkļi, kad es apspiežu savu vēlēšanos tevi apēst un vienkārši spēlēju ar tevi šahu," visiem pievienojās Pūķis.

"Jā, tomēr ir labi būt Bruņiniekam," Bruņi­nieks atviegloti uzelpoja un tikko manāmi pa­smaidīja.

PŪKA LIKTENIS

Reiz Labā Feja strīdējās ar Pūķi.

"Tu radi karaļvalstī vienu vienīgu ļaunumu," viņa teica. "Tu tikai bojā mūsu dzīvi."

"Es rādu, ka drīkst būt kaut kas, kas nav labs" Pūķis aizstāvējās.

"Kaut kas, kas nav labs, var būt, ja tas vismaz no vienas puses ir labs," iebilda Feja. "Bet ļau­numam nav jābūt."

"Jebkam, kas ir, ir kāda puse, no kuras tas nav labs," atbildēja Pūķis. "Ja es nebūšu, tas baidīsies būt."

"Jebkam, kas ir, ir kāda puse, no kuras tas ir labs," teica Feja. "Tas ir īstais iemesls, kāpēc kaut kas ir."

BRUNINIEKA LIKTENIS

Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Feju.

"Es lauzu galvu par to, kā lai iepriecina Bru­ņinieku," viņš sacīja.

"Bruņinieks ir pārāk daudz klausījies tajā, ko runā Pūķis, tāpēc viņš nav priecīgs," teica Labā Feja.

"Bruņiniekam ir tāds liktenis," atbildēja Ka­ralis. "Brīžiem cīnīties ar Pūķi, brīžiem spēlēt ar viņu šahu."

"Man gribētos viņu paglābt no šī likteņa," sacīja Labā Feja.

"Sava likteņa dēļ katrs vispār ir," viņai atgā­dināja sirmais Karalis.

KARAĻA VIENTULĪBA

Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Princesēm.

"Man ir apnicis valdīt," viņš teica. "Es gribu būt kā viens no tiem daudzajiem, kas vienkārši iet pa ielu."

"Bet kādam taču irjāvalda," Princeses iebilda.

"Lai Bruņinieks ņem manu pili," sacīja Karalis. "Es gribu būt parasts cilvēks."

"Bruņinieka uzdevums ir būt vienkārši Bruņi­niekam," Princeses viņam nepiekrita.

Viņu sarunā iejaucās Labā Feja.

"Tas taču ir tik interesants darbs - sakārtot karaļvalsti!" viņa sacīja.

"Mana karaļvalsts atkal ir sabrukusi," Karalis teica. "Pilsētnieki ir nolēmuši darīt to, ko grib viņi, nevis to, ko gribu es."

"Viņi vienkārši ies bojā, ja tu par viņiem vairs nerūpēsies," Feja uztraucās.

"Man nav drauga," bēdājās Karalis. "Man nav ar ko aprunāties."

"Pagaidi, drīz uz pili pārvāksies Bruņinieks," viņu mierināja Princeses.

"Bruņinieks arī nav laimīgs tādēļ, ka viņš atšķiras no citiem, es viņu labi saprotu," teica Karalis.

"jus varat būt divi tādi blakus," Princeses sacīja.

"Tad lai viņš ātrāk nāk uz pili!" Karalis saro­sies.

"Nesteidzies, mēs vēl neesam pabeigušas iekārtot Bruņinieka dzīvokli," atbildēja Princeses.

Saruna iejaucās Pūķis, kurš bija ieradies, ne­vien., nemanīts.

"Man liekas, jums abiem ar Bruņinieku vien- kfirSI pietrūkst jaunavas," viņš iestarpināja.

"Tev vienīga laime ir kādu apēst," sašuta i abā i eja.

"I s joprojām nevienu neēdu," apvainojas Pūķis, "ts radu Bruņiniekam, kā varu būt labs."