Dīvainā karaļvalsts

"Tu esi cilvēks, mēs esam putni," teica Krauklis.

"Man patīk klausīties, kā jūs runājat," Bruņi­nieks piezīmēja.

"Mūsu dziesmas tu vari klausīties, bet sa­prast cilvēki tās nevar," sacīja Krauklis.

Ieradās Princeses. Viņas bija noskumušas.

"Kas jūs sāpina?" jautāja Bruņinieks.

"Mūsu putni ir slimi," atteica Princeses. "Tie reiz klausījās, ko runā Pūķis, un pateica, ka Pūķis ir labs. Tagad viņiem liekas, ka viss dārzs ir sa­stādīts nepareizi un viņi vairs nav laimīgi."

"Es jau vienmēr esmu sacījusi, ka nedrīkst ļaut Pūķim nevienu mācīt dzīvot," Feja bija sa­rūgtināta.

"Pilsētnieki gan viņā labprāt klausās," teica Krauklis.

"Pūķi klausoties, var gūt naudu, bet laimi (ļ.m no," Feja palika pie sava.

Viņi vēl ilgi runāja. Par Pūķi, par Paradīzes putniem, par daudz ko citu. Karaļvalstī dzīve ritēja savu gaitu.

BURVJU NŪJINA

Reiz Bruņiniekam bija burvju nūjiņa. Pietika arto apvilkt ap sevi gaisā loku, un apkārt izauga brīnišķīgs dārzs. Taču pēc kāda laika dārzs atkal pazuda.

"Kāpēc tā notiek?" Bruņinieks nesaprata.

"Es gan saprotu," teica Pūķis, ar kuru Bruņi­nieks bieži pie šaha galdiņa diskutēja. "Dārza puķes vīst no maniem izteicieniem."

BRUNINIEKS DODAS PROJĀM

Reiz Bruņinieks nolēma aizceļot. Viņš sapakoja koferi un devās uz lidostu, lai gaidītu savu lid­mašīnu. Taču lidmašīna nez kāpēc neatlidoja. Bru­ņinieks lidostā vientulībā dzēra kafiju un vēroja sniegpārslas aiz loga. Tad lidostā ieradās Pūķis.

"Tā nu gan ir muļķīga iedoma - kaut kur aizlidot," viņš sacīja. "Sī garšīgo jaunavu zeme ir vislabākā vieta, kur tev dzīvot."

"Es gribu būt kaut kur citur, kur ir skaisti un labi," Bruņinieks atbildēja.

"Citurienes nav, vienmēr ir tikai šejiene," Pūķis piezīmēja.

"Man gribējās, lai šejiene ir citur," sacīja Bruņinieks.

"Tev vienkārši nav jaunavas," Pūķis viņam iebilda.

"Kā nav, tā nav," atteica Bruņinieks. "Es lai­kam pārāk ilgi esmu vēlējies būt putns."

"Man ir priekšlikums," Pūķis sarosījās. "Ne­lido nekur. Sameklēsim kādu jaunavu, es viņu nolaupīšu, tu to varēsi pēc tam atbrīvot un ņemt sev par sievu."

"Es biju nodomājis aizlidot un kopā ar Prin­cesēm dzīvot skaistā dārzā," sapņaini sacīja Bru­ņinieks.

"Princeses par tevi domā caurām dienam, tas ir tiesa," piekrita Pūķis. "Bet tev taču jāsa­prot, ka tu neesi princis."

"Es esmu jutis, ka Princeses mani mīl tādu, kāds es esmu, bet es šaubos, vai parasta sieviete piecietīs, ka es mājās nelaboju kanalizāciju, bet tikai guļu, klausīdamies, ko stāsta debesu put­ni," teica Bruņinieks.

"Tavas bažas ir pamatotas," Pūķis sacīja. "Var­būt tu varētu pilsētniekus atbrīvot no manis, ņemt no viņiem naudu un kļūt bagāts?"

"Es nezinu, kāpēc, bet man liekas, ka tā ne­var darīt," atbildēja Bruņinieks.

"Kaut kā taču tev jādzīvo," iebilda Pūķis. "Ja es kaut ko gribu, es vienkārši to kādam atņemu."

"Bruņinieki pasakās tā nedara," sacīja Bru­ņinieks.

" Tu varētu manis atņemto dot cilvēkiemat- paka), par to ņemot mērenu procentu," Pūķis neatlaidās.

"Skan jau ļoti sakarīgi, bet kaut kas tajā visā neliekas piemērots man. Es to nevaru izdarīt," Bruņinieks nopūtās.

"Ja Tu negribi aizlidot, cita ceļa nav," teica Pūķis

"Es domāju par debesu pļavām," sacīja Bru­ņinieks un turpināja dzert kafiju.

BRUNINIEKA SKUMJAS

Bruņiniekam bija sapnis - aizbraukt uz kādu skaistu zemi un būt laimīgam.

Reiz Princeses viņam teica: "Mēs zinām, kur atrodas šāda zeme."

"Kur?" Bruņinieks ieinteresēts vaicāja.

"Tā ir tepat," Princeses teica.

"Mani gan šeit bieži māc skumjas," teica Bruņinieks, "man liekas, ka kādā citā pasaulē varētu būt labāk."

"Mēs piekrītam, ka tev nevajadzēja dzīvot šajā pilsētā," Princeses nopūtās. "Šajā pilsētā dzīvo cilvēki, kuru dzīvē nekam nav jānotiek."

"Bet es te esmu piedzimis," Bruņinieks sa­cīja. "Tā ir mana dzimtā pilsēta."

"Tur jau tā nelaime," teica Princeses. "Daži musu kalpi uz tevi turēja ļaunu prātu un lika tev šeit piedzimt."

"Ko tad lai es daru?" vaicāja Bruņinieks.

"Paliec tepat," sacīja Princeses. "Bērnības zeme vienmēr ir laimīga."

ŠAHA PARTIJA

Reiz Bruņinieks bija mazliet sadrūmis. Viņam patika klausīties, kā dārzā pie viņa mājas runā putni.

Bruņiniekam bija mamma. Mamma katru vakaru pasniedza sirmajam Karalim tēju.

"Tā mamma ir viena velnišķīga sieviete" Pū­ķis reiz sūdzējās Bruņiniekam.

"Man gan mana mamma patīk," teica Bruņi­nieks.

"Tā sieviete ir kaut kas baigs," Pūķis apgal­voja. "Man no viņas ir bail."

"Trīs Princeses viņu novērtē," sacīja Bruņi­nieks. "Viņa manā dzīvoklī vienmēr visu sa- vanda."

"Tas gan," Pūķis pasmējās.

Bruņinieks izdarīja nākamo gājienu. Pūķis skatījās uz šaha galdiņu un klusēja.

"Nu gan ir mats," viņš teica. "Runāsim labāk par sievietēm."

"Tad mats būs man," atteica Bruņinieks. "Sievietes mani negrib un viss!"

"Tu esi muļķis," sacīja Pūķis. "Viņas tevi grib par daudz."

"Man ir vienas vienīgas nelaimīgas mīlestī­bas," nopūtās Bruņinieks.

"Tu tiešām esi muļķis," Pūķis priecīgi teica. "Tu vienkārši neapjēdz, līdz kādai pakāpei tās ir laimīgas."