Dīvainā karaļvalsts

Karaļvalstī bija Policists. Viņš bija karaļvalsts vienīgais Policists, kam patika karaļvalsts No­ziedznieks. Bet viņš bija Policists. Viņa pienā­kums bija raudzīties, lai viss būtu kārtībā. Viņš mūžīgi ķēra Profesionālo Revolucionāru.

"Stulbenis," pajokoja karaļvalsts Klauns. Tā­dēļ viņš arī bija Klauns. Tāda bija karaļvalsts.

Dažreiz Policists aiz satraukuma brokastīs iz­šļāca kafiju uz galda. "Kaut kur te ir mafija," viņš domāja.

KARALVALSTS PROFESIONĀLAIS REVOLUCIONĀRS

Karaļvalstī bija Profesionālais Revolucionārs. Princeses viņam maksāja naudu. Viņa pienākums bija vicināt lozungu "Darbs un nauda" un sapul­cināt pūli.

Karaļvalsts Policista pienākums bija paciest savu izskatu, kas bija tik briesmīgs, ka pūlis bē­ga, tikai uz viņu paskatoties.

LAIKS

"Pulkstenis ir pistole," teica Viesmīlis, kārtējo reizi izliedams kafiju zemē.

"Kāpēc?" jautāja sirmais Karalis.

"Laiks nogalina," sacīja sirmais Viesmīlis.

"Laiks ir torte, ko iesviež sejā," iebilda Karalis.

"Dieva cirks," piekrita Viesmīlis, neveiksmīgi mēģinot atraisīt mezglu, kurā bija sasējusies viņa bārda.

VIESMĪĻA SIEVA

Viesmīlis kārtējo reizi izlēja zemē kafiju. Viņa sieva Viesmīli par to mīlēja. Viņai bija spārni - kaut kas no eņģeļa, vismaz galma Viesmīlim tā likās. Par to viņš bija runājis ar Karali. "Katrai sievietei zināmā mērā ir spārni," viņš sacīja. "Viņas taču spēj mūs paciest."

MEZGLS

Reiz gadījās kāda nejaušība. Viesmīlis neizlēja Ka­raļa kafiju. Viņš bija sasējis bārdu mezgla uz galvas. "Tu šorīt skaisti izskaties," piezīmēja Princeses. Viesmīlis klusēja. Viņš nesa kafiju. Aiz loga runāja Krauklis.

"Debesīs ir brīvība," viņš teica.

"Bet dažkārt nav ko ēst," piemetināja Pūķis.

TRAIPS

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal sapinās savā bārdā un uzlēja kafiju Karalim uz biksēm. Palika traips.

"Manām biksēm nav tīra biogrāfija," pajo­koja Karalis.

Aiz loga bija neliels mītiņš. Strādnieki mēģi­nāja klusēt. Profesionālais Revolucionārs vēcināja lozungu "Darbs un nauda".

VIESMĪĻA VEIKLĪBA

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal sapinās savā bār­dā. Kafija šoreiz neizlija.

"Tu esi veikls kā āksts," teica Karalis.

"Es vienkārši esmu," teica Karaļa Viesmīlis.

KARAĻA VIESMĪLIS

Reiz vecais Viesmīlis atkal sapinās savā bār­dā. Protams, kafija izlija. Visi pie tā jau bija pie­raduši. "Tas ir mūsu pils Viesmīlis," pils iemīt­nieki sacīja. "Karalisks Viesmīlis," parasti viņi pēc tam piemetināja.

ZEME IR

Vecais Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Zeme ir," viņš teica.

"Pagaidām," drūmi norūca Pūķis.

LABĀKAIS ŠĀVĒJS

Karalim bija Kovbojs. Viņš nekad neaizšāva garām. No viņa baidījās. Tikai Pūķis viņu pie­cieta. Kovbojs vienkārši mācēja spēlēt šahu un skatīties Pūķa sārtajās acīs, kuras bija slimas no vēlēšanās būt labam.

STRĪDS PAR KAFIJU

Vecais Viesmīlis turpināja izliet kafiju zemē.

"Galu galā, vai nevar pieņemt jaunu Vies­mīli? Es pilī pārvēršos par ākstu," viņš sacīja.

"Āksts nemāk izliet kafiju zemē," teica Princeses.

"Joku valsts," teica Profesionālais Revolucionārs.

Viņam par to maksāja.

ZINĪGIE PILSĒTNIEKI

Reiz Bruņinieks devās rīta pastaigā. Pie viņa pienāca divi pilsētnieki un sāka viņam stāstīt par to, kā izskatās pilī. Bruņinieks pieklājīgi klausījās. Tad pilsētnieki sakāmo nobeidza: "Mēs visu zinām!"

"Kā jūs to zināt?" Bruņinieks pieklājīgi vaicāja.

"Mēs esam bijuši Karaļa dārgumu glabātavā. Mēs zinām, kas tur ir."

"Es arī zinu," Bruņinieks teica. "Es tikai ne­zinu, kur Karaļa dārgumu krātuve beidzas."

SARUNA AR PŪKI

Karaļnama Viesmīlis kārtējo reizi izlēja kafiju zemē.

"Tev kafija jau laicīgi jāizlej," pajokoja Pūķis.

"Es neesmu noziedznieks," vecais darbarūķis nepalika atbildi parādā.

LAIMĪGAIS IZNĀKUMS

Reiz Pūķis apēda jaunavu. Jaunava sēdēja Pūķa vēderā un raudāja.

Pēc trim dienām viņa pēkšņi ieraudzīja gais­mu. Viņa ieraudzīja Bruņinieku ārsta tērpā. Pūķis gulēja uz operāciju galda.

"Jaunava, nāc ārā," sacīja Bruņinieks.

Pasaka beidzās laimīgi.

Pūķis izveseļojās un turpināja ar Bruņinieku spēlēt šahu.

BRUNINIEKA JAUNĪBAS MĪLESTĪBA

Bruņiniekam jaunībā bija bijusi nelaimīga mī­lestība. Viņa meitene bija pārvērtusies par vakara mākoni, kurš dažreiz nosarka saules gaismā.

LABĀ BURVJA JAUTĀJUMS

Reiz dzīvoja Labais Burvis. "Kā būt labam?" Burvis jautāja Dievam. "Atceries, ka es esmu un kas es esmu," Dievs viņam atbildēja.

BRAUCIENS TRAMVAJĀ

Reiz Bruņinieks brauca tramvajā. Aiz loga bija dzimtā pilsēta.

"Ainava nāk man pretī," Bruņinieks teica.

"Tu brauc uz vakardienu," Princeses atbil­dēja.

"Kāpēc?" Bruņinieks vaicāja.

"Tāpēc, ka šī jau ir šodienas pilsēta."

"Man patīk vakardiena," teica Bruņinieks.

"Vakardiena ir sasists pulkstenis," Princeses atbildēja.

BRUNINIEKS UN MĀKSLINIEKS

Karaļvalstī bija Mākslinieks. Viņa dārzā stā­vēja akmeņu kaudze.

Reiz viņš sēdēja kafejnīcā, kad taja ienāca Bruņinieks. Bruņinieks viņu sveicināja. Māksli­nieks nedaudz pamāja pretī.

"Es arī kādreiz tāds biju," nodomāja Bru­ņinieks.

"Biezais," secināja Mākslinieks.