Dīvainā karaļvalsts

IZBĒGUŠAIS CIRKA ZILONIS

Reiz no cirka izbēga Zilonis. Viņš gāja pa pilsētu un satika Pūķi. ~

"Kur beidzas cirks?" Pūķis jautāja.

"Universālveikalā," Zilonis atbildēja.

VIESMĪĻA ATMINAS

Vecais Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Atkal," teica Karalis. "Bet tāpēc tev ir bārda."

"Kas ir, tas ir," piekrita vecais darbarūķis. "Es vel atceros Ēdenes dārzu."

"Kā tur bija?" jautāja Karalis.

"Ādams un Ieva," daudznozīmīgi sacīja ve­cais Viesmīlis.

"Aizliegtais auglis," piemetināja Karalis.

"Ne tikai," teica vecais darbarūķis. "Bija arī citi koki."

Viņš apklusa. Viņš bija vienīgais, kurš bija palicis no Ēdenes dārza.

GUDRAIS KRAUKLIS

Reiz dzīvoja gudrs Krauklis. Viņš parasti uztu­rējās Puķa alas tuvumā un bija Labās Fejas draugs.

Reiz no cirka izbēga Zilonis. Pūķis devās ar Ziloni parunāties.

"Pieskati, ka Pūķis Ziloni neapēd," Feja teica Krauklim.

"Tas viņam būs pārāk liels kumoss," Krauklis pajokoja.

KRAUKĻA PADOMS

Reiz vecais, gudrais Krauklis sēdēja pie Pūķa alas. Bruņinieks atkal ieradās spēlēt šahu.

"Nespēlē šahu uz naudu," Krauklis brīdināja Bruņinieku.

"Kāpēc?"

"Šajā pilsētā visa nauda pieder Pūķim. Tu viņu vienkārši atņemsi."

"Labi," teica Bruņinieks.

Kaut kur vecais Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Karalis pasmaidīja.

Profesionālais Revolucionārs vāca puli. Karaļ­valsts dzīvoja.

AIZKUSTINOŠAIS APMEKLĒJUMS

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Karalis aiz aizkustinājuma apraudājās.

"Es domāju - tu šodien nemaz neatnāksi," viņš teica Viesmīlim.

"Es sēju, sēju sev apkārt bārdu, kamēr sa­pinos un atkal paklupu," sirmais darbarūķis tais­nojās. "Es esmu kļuvis vecs," viņš teica.

"Un gudrs," pasmaidīja Karalis.

SARUNA PAR CIRKU

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. "Pie visa vainīgs ir Zilonis," Viesmīlis teica. "Viņš atkal ir izbēdzis no cirka."

"Es domāju, ka vainīgs ir Pūķis," Karalis tei­ca. "Viņš ir mēģinājis cirkā ieviest savus liku­mus."

"Jāaicina Bruņinieks," teica Viesmīlis. "Lai labāk viņš spēlē šahu ar Pūķi, nevis Pūķis moka ziloņus cirkā."

BRUNINIEKA MĀJAS

ē

Bruņinieks iegāja baznīcā. Tur sēdēja Labā Feja.

"Kāpēc tu esi noskumis?" jautāja Feja. "Man nav māju," sacīja Bruņinieks. "Putniem pietiek ar debesīm," Feja atbil­dēja.

PŪKA JOKS

ē

Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi šahā. "Izlietu ūdeni nesasmelsi," drūmi pajokoja Pūķis.

ZILOŅA LIKTENIS

ē

Reiz Zilonis vēlreiz izbēga no cirka.

"Man nepatīk Pūķis," viņš teica. "Viņš man liek staigāt uz divām kājām."

"Tā tu vari saprast cilvēkus," Zilonim teica sirmais Karalis, pie kura Zilonis bija atnācis sū­dzēt bēdas.

"Es gribu būt vienkārši zilonis," sacīja Zilonis.

"Tu esi cirka Zilonis," atbildēja Karalis. "Man ir apnicis šis cirks," teica Zilonis. "Tāds darbs," nopūtās Karalis. "Es esmu sir­mais Karalis, tu esi cirka Zilonis."

KARALVALSTS DIENA

ē

Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Viņš bija sapinies savā bārdā.

"Tu tēlo Ziloni," Karalis smaidīdams teica.

Karaļa Viesmīlis arī pasmaidīja. Viņš bija tik vecs, ka atcerējās, kā karaļvalstī parādījās ziloņi.

"Pie visa ir vainīgs Ādams," teica Viesmīlis.

"Un Ieva," Karalis piebilda.

"Bārdainie ziloņi," kaut kur lamājās Pūķis.

Viņam bija apgāzies šaha galdiņš un tāpēc izjuka rīta partija ar Bruņinieku.

BRINUMDĀRZS

Reiz karaļvalstī notika kaut kas. Kas tas īsti bija, neviens nesaprata. Visi tikai juta, ka kaut kas ir noticis. Daudziem nez no kurienes pie mājas parādījās tādi paši dārziņi kā Bruņiniekam. Daudzi pēkšņi kļuva gudri.

"Kas īsti manā valstī notiek?" nesaprata sir­mais Karalis.

"Piepildās visu vēlēšanās," Karalim teica Prin­ceses.

"Arī es gribu, lai piepildās manas vēlēšanās," sacīja Karalis.

Ari ap viņa pili izauga dārzs. Tad visi ierau­dzīja Bruņinieku. Viņš staigāja apkārt ar skābu sejas izteiksmi.

"Man sāp galva," viņš sūrojās.

"Mums te ir notikums," visi viņam stāstīja. "Piepildās mūsu vēlēšanās."

"Es arī kaut ko gribēju," teica Bruņinieks. "Es gribēju būt gudrs, gribēju milzīgu dārzu un vēl interesantu dzīvi. "Ko gribēji, to dabūji," man teica Pūķis. Tagad man sāp galva un es neko nesaprotu."

"Tavas vēlēšanās ir par lielu tavai mazajai galvai," pasmējās Princeses un devās kopā ar Bruņinieku rīta pastaigā.

BRUNINIEKA VIENTULĪBA

Reiz Bruņinieks bija vientuļš. Princešu bla­kus nebija. Viņas bija aizņemtas ar valsts lietām. Arā spīdēja saule. Karaļvalstī pie mā­jām bija izkārti karogi. Bija kaut kādi valsts svētki.

Bruņinieks domāja par jūru. Viņš pie jūras bija pavadījis bērnību.

"Jāaizbrauc uz bērnības vietām," Bruņinieks prātoja.

Viņa bērnība bija pagājusi Pūķa varas laikos. Viņš pie Pūķa bija pieradis.

"Pavisam labs viņš nav," Bruņinieks reiz teica Labajam Burvim.

"Kā tu vari tik labi runāt par Pūķi," Labais Burvis viņam pārmeta.

"Tā ir mana bērnība," sacīja Bruņinieks.

NEPARASTAIS RĪTS

Reiz kādu nakti Bruņinieks slikti gulēja. No rīta viņš piecēlās, paēda brokastis un gaidīja, kāda pasaka notiks. Ap Bruņinieka māju bija klusums. Neviena nebija

"Kur ir Princeses? Pūķis? Labā Feja?" Bru­ņinieks domāja.

Tad ieradās viena Princese.

+

*