Dīvainā karaļvalsts

"Mums ir tāda jocīga karaļvalsts," teica Bru­ņinieks, izdarot pirmo gājienu.

"Kas ir, tas ir," teica Pūķis un Burvja atliekas rūpīgi ielika ledusskapī.

JAUNGADA EGLĪTE

Reiz Bruņinieks bija nopircis jaungada eglīti. Viņš izgreznoja to ar svecītēm un krāsainiem bumbuļiem, apsēdās tās priekšā un priecājās. Mirkli vēlāk pie Bruņinieka ieradās trīs Princeses.

"Mēs gribam tev izteikt piedāvājumu," Prin­ceses teica.

"Labprāt," Bruņinieks atbildēja, nemaz ne­noklausījies viņu sakāmo līdz galam.

"Uzraksti uz papīra gabaliņa savu Jaungada vēlēšanos un iesien to eglītē," teica Princeses.

Bruņinieks paklausīja. Arī Princeses iesēja sa­vas vēlēšanās eglītē.

"Vai mūsu vēlēšanās piepildīsies?" vaicāja Bruņinieks.

"Varbūt jā," Princeses mīklaini atbildēja.

Pie durvīm pieklauvēja. Bruņinieks atvēra. Aiz durvīm stāvēja Pūķis.

"Es dzirdēju, ka šeit eglītē iesien vēlēšanās," viņš teica un pašķielēja uz eglīti. "Es arī gribu kaut ko vēlēties."

"Lūdzu," Bruņinieks viņam atļāva.

Pūķis apsēdās pie galda, paņēma kaudzi pa­pīra, rakstīja un rakstīja. Drīz visa eglīte bija piekārta pilna ar Pūķa vēlmēm.

"Tā," viņš apmierināts sacīja. "Nu ir pabeigts."

"Ko tu tur esi vēlējies?" aizdomīgi vaicāja Princeses.

"Es vēlējos, lai Bruņiniekam ir tik jaunavu, cik es varu apēst," Pūķis teica.

"Vispār jau man gribas kādu jaunavu," Bru­ņinieks atzinās, "bet man ir manas Princeses."

Pie durvīm vēlreiz klauvēja. Bruņinieks at­vēra. Tas bija sirmais Karalis.

"Es dzirdēju, ka visi šeit kaut ko vēlas," viņš teica.

"Lūdzu," Bruņinieks teica. "Nedaudz vietas eglītē vēl ir."

Arī Karalis uz papīra gabaliņa uzrakstīja savu vēlēšanos un iekāra to eglītē.

"Laimīgu Jauno gadu!" visiem novēlēja Bru­ņinieks.

"Tas vēl ir jautājums, vai gads būs laimīgs, ja visiem piepildīsies viņu vēlēšanās," piezīmēja Pūķis.

" Tāpēc labi vien ir, ka dažreiz velēšanas ne­piepildās," vakara sarunu noslēdza Princeses.

PŪĶIS UN LABĀ FEJA

Reiz Pūķis nolēma būt labs. Viņš iznāca no savas alas, aizgāja uz pilsētas tirgus laukumu un sāka klāstīt savus uzskatus par to, kā būt labam.

"Visi nedrīkst būt tādi kā es, bet man ir jābūt tādam, kāds es esmu, lai varētu pastāvēt kaut kas labs," viņš teica.

"Tu neesi nekā cita darījis, kā vien stiepis jau­navas uz savu alu," aizdomīgi sacīja pilsētnieki.

"Es ļauju eksistēt Bruņiniekam," paskaidroja Pūķis, "kurš jūs no manis laiku pa laikam atbrīvo."

"Bruņinieks ir jauks cilvēks, bet viņš šo to nesaprot," pilsētnieki atzina.

"To, ko nesaprot viņš, saprotu es," aplieci­nāja Pūķis. "Redziet, arī jūs pēc manis ilgojaties."

"Neklausieties tik daudz Pūķī," pēkšņi atska­nēja kāda balss.

"Kas to teica?" pilsētnieki nesaprata.

"Es - Labā Feja. Jūs būsit nelaimīgi, ja klausī­sit Pūķi."

"Pūķis saprot dzīvi," iebilda pilsētnieki.

"Dzīvē nav tikai Pūķis," sacīja Feja.

"Kas būtu dzīve bez manis?" Pūķis jautāja Fejai.

"Dzīve bez tevis būtu tīri jauka," Feja atbil­dēja.

"Tad jau nevajadzētu Bruņinieka, tad visi, kas klausītu manus padomus, būtu slikti, un beigās pāri paliktu tikai Feja," sacīja Pūķis.

"Parādi man kādu, kas, klausot tavus pado­mus, būtu laimīgs!" iesaucās Feja.

"Mans padoms būtu pārāk mani neklausīt, bet zināt, ka manis dēļ var būt daudz kas labs," ieteica Pūķis.

"Kas te notiek manā tirgus laukumā?" vai­cāja Karalis, ierazdamies strīda vietā.

"Pūķis visiem jauc galvu," sūrojās Feja.

"Es gribu parādīt, ka es esmu labs," teica Pūķis.

"Tu neesi labs, laba ir mana karaļvalsts un tas, kā viss te ir iekārtots," pavēstīja sirmais Karalis.

"Šī ir laba karaļvalsts," teica Feja.

"Kas ir, tas ir," piekrita Pūķis un devās atpa­kaļ uz savu alu.

KARALVALSTS IKDIENA

Reiz Bruņinieks ar Pūķi spēlēja šahu.

"Tu man esi labs draugs, lai gan labs tu neesi," domīgi sacīja Bruņinieks.

"Es cenšos būt labs personīgi tev," teica Pū­ķis. "Man gribas kādu draugu, tādēļ es atturos no vēlēšanās tevi apēst."

"Varbūt es tevi varētu pārliecināt būt labam?" Bruņinieks jautāja. "Tas ir tik patīkami."

Pūķis klusēja. Viņš nesen bija apēdis kādu jaunavu un gremdējās atmiņās.

"Patīkami tas ir," viņš beidzot sacīja. "Varbūt neēdīšu kādu laiku."

Pie Pūķa alas ieradās Labā Feja.

"Es baidos par tevi," viņa teica Bruņiniekam. "No Pūka izteicieniem visā apkārtnē ir novītuši ziedi."

"Mums ir dažādi viedokļi," viņu mierināja Bruņinieks.

"Labāk ej pie Princesēm," ieteica Feja.

"Jā, tūlīt," paklausīja Bruņinieks un pabeidza partiju.

"Ak šī Feja," teica Pūķis. "Mums ir veci rēķini."

Feja neielaidās sarunās un veda Bruņinieku uz pili. Viņa griezās pie sirmā Karaļa un sacīja: "Pasargā manu Bruņinieku no Pūķa."

"Lai viņš paklausās, ko runā gudrais Krauklis," Karalis atbildēja.

Krauklis atlidoja un pavēstīja: "Pūķim ir jābūt tieši tāpēc, ka eksistē ēna saulainā dienā, bet, ja pasaka, ka Pūķis ir labs, iestājas nakts un visi ir nelaimīgi."

"Labāk parunāsim par kaut ko citu," Bruņi­nieks mainīja sarunas tēmu. "Kas jauns noticis karaļvalstī?"

"Daudzi Paradīzes putni ir kļuvuši slimi," at­bildēja Feja. "Princeses tos mēģina ārstēt."

"Vai es ko varu līdzēt?" Bruņinieks jautāja.