Dīvainā karaļvalsts

"Atkal šī jocīgā kompānija ieradusies mūsu baznīcā," sašutuši sačukstējās pilsētnieki.

Sākās dievkalpojums. Bruņinieks un Princeses nometās ceļos, Labā Feja devās uzklausīt pilsēt­nieku lūgšanas, bet Pūķis paslēpās tukšā grēk­sūdzes krēslā.

"Man šeit visi aizrāda, ka esmu neglīts," viņš teica, "lai gan pēc maniem padomiem, kā no­pelnīt naudu, visi labprāt kāro."

Pēc dievkalpojuma viņi devās tālāk.

"Varbūt kopā paēdīsim pusdienas?" Prince­ses piedāvāja.

Bruņinieks piekrita, un viņi iegāja kafejnīcā.

"Kas tā par jocīgu kompāniju," pie citiem galdiņiem sēdošie saskatījās.

"Mēs esam pilsētā ieradušies tikai uz brīdi, drīz dosimies tālāk," skaidroja Labā Feja.

"Mēs neticam, ka tās ir Princeses," teica ka­fejnīcas apmeklētāji. "Princeses dzīvo kaut kur tālu pilī, ar neskaitāmiem kalpiem, bet šīs trīs ne sevišķi glītās meitenes pavada tikai viens bru­ņinieks, kas nemaz neizskatās pēc karavadoņa."

Princesēm tas likās amizanti. Viņas kopā ar Bruņinieku padzēra kafiju un devās tālāk.

"Kāpēc jūs nepasaucāt savus kalpus?" jau­tāja Feja. "Bez kalpiem jūs neciena."

"Tā mums ir svētdiena," sacīja Princeses, "būt vienkārši trim ne sevišķi glītām meitenēm. Noklausīties, cik mēs esam skaistas, no to mu­tes, kam kaut ko no mums vajag, - tās mums ir darbdienas."

BRUNINIEKA SLIMĪBA

Reiz Bruņinieks saslima. Viņam rādījās sapņi par putniem un par to, ka viņš varētu būt tāds kā putni. Pie Bruņinieka ieradās Princeses un centās viņu ārstēt. Viņas stāstīja Bruņiniekam dažādus interesantus notikumus un deva zāles. Taču Bruņinieka dvēselei joprojām nebija miera. Tad Princeses Bruņiniekam iedeva bur­vju ābolu. Bruņinieks to apēda, bet nekā se­višķa nejuta.

"Kas tas ir par ābolu?" Bruņinieks jautajā.

"Tas ir ābols no Paradīzes dārza. Tas padarīs tevi līdzīgu Ādamam," Princeses teica.

"Ādams esot izdzīts no Paradīzes tieši par ābolu ēšanu," domīgi sacīja Bruņinieks.

"Tas tā nav," iebilda Princeses. "Aiz šī stāsta ir noslēpums. Lietas būtība nav ābolos."

"Kas tas par noslēpumu?" Bruņinieks jau­tāja.

"Tas ir noslēpums par to, kā Paradīze iemirdzas un kā tā apdziest," Princeses atbil­dēja.

PUTNU SARUNA

Reiz divi putni pils dārzā savā starpā sarunājās.

"Bruņinieks saprot putnu valodu un ir nelai­mīgs, jo viņš arī grib būt putns," teica viens.

"Vērojot putnus, viņš ir iemācījies jaut lidot savām domām," otrs piebilda.

"Vai tiešām cilvēks nevar dzīvot starp put­niem un būt laimīgs?" pirmais jautāja.

"Viņam nemitīgi ir jāapzinās, ka cilvēks ne­var lidot," otrs atbildēja.

No pils dārzā iznāca Princeses.

"Mēs mācīsim Bruņiniekam Paradīzes noslē­pumu," viņas apņēmīgi sacīja putniem.

"Kāds tas ir?" putni jautāja.

"Būt laimīgam tādam, kāds tu esi, labi zinot, ka kaut kas tu neesi," Princeses atbildēja.

VIESĪBAS

Reiz Bruņinieks bija uzaicināts pie pilsētnie­kiem viesībās. Visi ēda, dzēra un līksmojās, bet Bruņinieks jutās bezgala vientuļš.

"Man pietrūkst manu Princešu," viņš sku­mīgi domāja.

Pēc brīža Bruņiniekam par prieku viesībās ieradās arī Princeses, Labā Feja un Pūķis. Prin­ceses apsēdās Bruņiniekam vienā pusē, Labā Feja - otrā, un Pūķis iekārtojās vietā, no kurienes varēja redzēt skaistākās jaunavas. Bruņinieks bija priecīgs, ka viņam bija sarunu biedri, un vaicāja Princesēm: "Kāpēc jūs gribējāt, lai es šurp atnā­ku? Šeit es sevišķi skaudri izjūtu, ka esmu tik ļoti pieradis dzīvot starp jums, ka pilsētnieku dzīve man ir kļuvusi sveša."

"Mēs domājam par to, kur celt tavu mā­jokli," atbildēja Princeses. "Tu esi pieradis drau­dzēties ar putniem, bet tu nevari būt putns. Mēs gribējām tev parādīt kaut ko no pilsētnieku dzī­ves."

"Es gribu dziedāt dziesmu," viņas pārtrauca Pūķis un piecēlās kājās. Viņš sita ar kāju takti un dziedāja dziesmu, kuras vārdi visiem stāstīja par to, cik labi būt labam. Klātesošie sajūsmas pilni aplaudēja.

"Ko viņš tur visus muļķo!" sašuta Labā Feja.

"Es mīlu dzīvi," teica Pūķis, ar kāru aci uzlū­kodams skaistākās jaunavas.

"Dzīve tiešām ir skaista," teica Bruņinieks, vērodams dažus putnus, kas sēdēja viņam blakus.

ĻAUNĀ BURVJA GALS

Reiz dzīvoja Ļaunais Burvis. Viņam patika noburt bērnus un sūtīt viņus mežā. Reiz pie viņa ieradās Bruņinieks. Burvis nobūra arī Bruņinieku un iedzina viņu mežā. Bruņinieks gāja un gāja, līdz izdzirdēja saucienu: "Kāpēc neviens ar mani negrib draudzēties?"

"Tas taču mans Pūķis!" Bruņinieks nopriecā­jās un devās uz balss pusi.

Pie alas sēdēja Pūķis un Ļaunais Burvis. Bur­vis priecājās kā bērns.

"Es apspēlēju Pūķi šahā," viņš lepni teica.

"Tā bija tava pēdējā kļūda," Bruņinieks teica un nocirta Burvim galvu.

"Stulbenis," Pūķis teica. "Es viņam vienkārši to atļāvu."

"Viņš nobur bērnus un sūta mežā," teica Bruņinieks.

"Man taču vajag kādu, kas ir sliktāks par mani," teica Pūķis.

Bruņinieks skatījās uz beigto Burvi un do­māja.

"Varbūt tā bija kļūda?" viņš sacīja.

"Viss, kas ir, irtā vērts, lai būtu," dziļdomīgi teica Pūķis. "Viņš vienkārši uz tevis uzrāvās."

"Es gāju pie viņa kā bērns," Bruņinieks sacīja.

"Ak, bērni, bērni," teica Pūķis un aplaizījās, "bet labāk uzspēlēsim šahu."*