Dīvainā karaļvalsts

Ļaudis sapulcējās pie Pūķa alas un gaidīja, līdz tas iznāks ārā.

"Pastāsti mums," viņi pieglaihnīgi jautāja, "kā tu tiec pie naudas!"

"Man ir burvju nūjiņa, " teica Pūķis. "Es to trīs reizes pavicinu gaisā, un man ir tik daudz naudas, cik vajag."

"Iedod mums nūjiņu," cilvēki lūdzās.

"Nekā nebija! Jūs jau par mani domājat tikai sliktu," teica Pūķis. "Nedošu."

"Atņem Pūķim burvju nūjiņu," ļaudis lūdza Bruņiniekam. Bruņiniekam bija laba sirds, viņš paklausīja un burvju nūjiņu Pūķim atņēma.

Ļaudis pēkšņi kļuva bagāti. Katram bija tik daudz naudas, cik vien tas varēja salikt savā namā. Nu bija jādomā tikai par to, ko ar iegūto naudu darīt.

"Bet kāpēc tu sev neradi naudu?" piepeši kāds pavaicāja Bruņiniekam.

"Es esmu laimīgs tāpat," Bruņinieks atbil­dēja.

"Muļķītis," visi bija vienisprātis un krāva nau­du savos pagalmos kaudzēs.

Te kādu dienu burvju nūjiņa atteicās darbo­ties. Ļaudis pavicināja to trīs reizes, bet nekas nenotika. Viņi atkārtoja to vēlreiz - un atkal nekā.

"Nu, vismaz mēs dzīvē esam kaut ko pavei­kuši," cilvēki teica, aizmeta burvju nūjiņu un sāka skaitīt iegūto naudu. Nūjiņa palika mētā­joties pilsētas centrālajā laukumā, un neviens tai vairs nepievērsa īpašu uzmanību. Bruņinieks to atrada, noslaucīja putekļus un pielika savā dzī­voklī pie sienas.

"Skaista nūjiņa," viņš teica.

Kādu dienu pie Bruņinieka durvīm klauvēja. Bruņinieks atvēra. Aiz durvīm stāvēja Pūķis.

"Es atnācu uzspēlēt šahu," viņš teica.

"Labi," sacīja Bruņinieks, un abi sāka spēli. Viņi runāja par šo un to un visu kaut ko. Pūķim bija savs viedoklis, Bruņiniekam - savs.

"Es tev iemācīšu vēl kaut ko," Pūķis teica Bruņiniekam. "Uzvelc ar nūjiņu gaisā loku, un ap tavu māju izaugs brīnišķīgs dārzs."

Bruņinieks tā izdarīja, un tiešām - ap māju radās bezgala skaists dārzs. Ļaudis par to brī­nījās, bet dārzā ieiet nemācēja.

"Ielaid mūs savā dārzā," pilsētnieki lūdza, "mēs tev par to samaksāsim."

"Jūs te nebūsit laimīgi," sacīja Bruņinieks. "Te viss ir pārāk lēts."

SIRMAIS KARALIS UN PŪĶIS

Reiz dzīvoja kāds sirms Karalis. Viņa karaļvalstī valdīja miers un kārtība. Tad pēkšņi nez no ku­rienes uzradās Pūķis, kas visiem stāstīja, cik daudz katram būs naudas, ja tie klausīs nevis Karali, bet Pūķi. Pūķis tiešām deva naudu tiem, kas viņam paklausīja, tāpēc gandrīz visi pavalstnieki sirmo Karali pameta. Karaļvalstī vairs nevaldīja miers un laime, bet visi strīdējās par to, cik kurš maksā.

"Man Pūķis iedeva tik daudz naudas!" sacīja viens.

"Bet man iedeva vairāk!" mēģināja viņu pār­kliegt cits.

Beigās katrs zināja savu cenu. Galu galā ļau­dis staigāja paēduši, bet drūmi.

Tad Karalis atcerējās: "Man teica, ka kaut kur esot Bruņinieks. Viņam nav sevišķi labs rak­sturs, bet viņš vienīgais var uzvarēt Pūķi šahā. Aicināšu viņu glābt valsti."

Domāts, darīts.

Bruņinieks ieradās pie Karaļa un teica: "Es uzvarēšu Pūķi, bet es gribu par sievām visas trīs tavas meitas uzreiz."

"Kāds nesaprotams cilvēks," teica Karalis. "Bet lai notiek, kā tu gribi."

Bruņinieks devās uz Pūķa alu un sauca: "Nāc ārā, tu, netīrā nauda!"

Pūķis iznāca un teica: "Paklau, draugs, necī­nīsimies, kā visās pasakās jau vienreiz bijis. Da­rīsim tā: kurš varēs izturēt visilgāk bez tā, ko viņam gribas visvairāk, tas paliks. Otrs aizies. Tev gribas uzvarēt Pūķi, man gribas apēst kādu mei­teni. Mēģināsim abi izturēt."

Bruņinieks piekrita. "Man tikai gribas, lai te atnāk trīs Karaļa meitas. Es tevi redzu, bet tu meitenes ne," viņš sacīja.

Kā Bruņinieks prasīja, tā notika. Bruņinieks līk­smojās ar Karaļa meitām, bet Pūķis cietās savā alā.

"Nē, es to vairs nevaru izturēt," Pūķis teica. "Es aizeju."

Bruņinieks apmetās uz dzīvi Karaļa pilī. Ka­ralis prātoja, ko lai dara. Pūķa vairs nebija, bet visus interesēja tikai nauda. Viņš nolēma kļūt visbagātākais un sāka pārdot pasakas par Bruņi­nieku un Pūķi. Ļaudīm interesēja, ko Pūķis dara. Par Bruņinieku gan viss bija skaidrs - viņam vajadzēja tikai Karaļa meitas. Karalim ienāca daudz naudas, un visi sāka viņu cienīt.

"Labāk kā nekas," Karalis nopūtās un devās spēlēt šahu ar Bruņinieku.

BRUNINIEKA DĀRZS

Ap Bruņinieka māju bija skaists dārzs. Viņam tas ļoti patika.

"Tas ir mans vienīgais prieks," Bruņinieks reiz teica Pūķim, kad viņi kopā spēlēja šahu.

"Tur nu nekā nevar darīt," Pūķis teica. "Man arī laiku pa laikam patīk apēst kādu meiteni un nekad nepietiek. Es ar to samierinos."

"Mums ir dažādi uzskati par meitenēm," teica Bruņinieks.

"Tādēļ jau tev ir tikai dārzs," atbildēja Pūķis.

Bruņinieks neatbildēja, tikai vēlreiz ieskatījās dārzā.

"Tas ir skaists dārzs," viņš teica un izdarīja nākamo gājienu.

Reiz Bruņinieka dārzā pastaigājās Karalis. Viņš sastapa Bruņinieku, kurš izskatījās sadrūmis.

"Kas tevi nomoka?" Karalis jautāja. "Es domāju par to, kāpēc šis dārzs ir tik trausls," Bruņinieks teica.

"Šis ir dārzs, kurā staigājot var domāt par mīlestību," atbildēja Karalis.

PIEDZĪVOJUMI SVĒTDIENĀ

Reiz kādā svētdienā Bruņinieks devās uz baz­nīcu. Viņu pavadīja Princeses, Labā Feja un Pūķis.