Dīvainā karaļvalsts

"Mēs aizbraucam no šīs pilsētas," viņa teica. "Es atnācu paņemt tevi sev līdzi."

"Te tik daudz kas ir noticis," Bruņinieks vēl mirkli kavējās.

"Šī ir pilsēta, kur mēs tevi atradām," teica Princese.

"Kas notiks tālāk?" jautāja Bruņinieks.

"Tālāk būs tas pats, kas līdz šim, - mēs visi būsim kopā, un apkārt mums būs pasaule," sa­cīja Princese.

PILSĒTAS NOMALE

Reiz bija kāda pilsētas nomale. Tur bija vie­sojies Karalis. Viņš bija iekārtojis sev vietu, daudz ko veidojis un būvējis, bet vēlāk atgriezies savā pilī. Pilsētas nomalē nu stāvēja pamestas teltis, nepabeigtas apzeltītas skulptūras un pamati pi­lij. Nomales iedzīvotāji bailīgi sačukstējās par dīvaino galma dzīvi, kas tik strauji bija beigusies.

Pa nomali noskumis pastaigājās Bruņinieks.

"Man pietrūkst dīvainās galma dzīves," viņš pie sevis teica.

"Kaut visi tā teiktu," atbildēja Princeses. "Kad mēs šeit bijām, visi stenēja un vaidēja, un ne­mitīgi ar kaut ko bija nemierā."

"Kas šeit būs?" Bruņinieks jautāja.

"Mēs nezinām," Princeses teica. "Pagaidām ta ir pilsētas nomale, kurā dzīvo Bruņinieks."

VIESMĪĻA BĀRDA

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Atkal mana bārda," viņš teica. "Tā aizķērās aiz pils vārtu staba."

Karalis pasmaidīja. "Vai tu atceries, kā tika būvēta pils?" viņš jautāja.

"Jā," teica Viesmīlis. "Toreiz man bija vēl pavisam mazas ūsiņas."

"Nu tu esi vecs un gudrs," sacīja Karalis.

"Es daudz zinu," nopūtās Viesmīlis, "bet kaut ko es nesaprotu."

"Ko?" jautāja Karalis.

"Kāpēc Bruņinieks vienmēr ir skumjš," teica Viesmīlis.

"Viņš klausās Pūķa sarunas," sacīja Karalis.

"Parunā tu ar viņu," mudināja Viesmīlis.

"Es pamēģināšu," teica Karalis.

Viesmīlis un Karalis vēl ilgi runāja par Puķi, par Labo Feju, par gudro Kraukli un par likteni vispār.

"Liktenis vienmēr ir labs," noslēgumā sacīja Karalis.

"Ja vien viņam iet taisni pretī," piebilda Vies­mīlis.

SPĒLE UZ NAUDU

Reiz Bruņinieks nolēma spēlēt šahu uz nau­du.

"Tu mani izģērbsi pliku," teica Pūķis.

"Es citādi nemitīgi eju bojā," atbildēja Bru­ņinieks.

"Bet ne jau manis dēļ," sacīja Pūķis. "Karaļa dēļ."

"Man patīk Karalis," teica Bruņinieks.

"Man arī," Pūķis piekrita.

Te pēkšņi ieradās Feja. "Gudrais Krauklis saka, ka tu gribi pelnīt naudu ar šahu."

"Man patiešām nav naudas," Bruņinieks at­zinās.

"Nespēlē ar Pūķi uz naudu, es tev maksāšu," teica Feja.

"Par ko?" jautāja Bruņinieks.

"Par to, ka tu vienkārši esi," atbildēja Feja.

BRUNINIEKS UN PUTNI

Reiz Bruņinieks klausījās, kā runā putni. Putni stāstīja dažādus stāstus.

"Man patīk putni," teica Bruņinieks. "Tev ir jauns uzdevums," Princeses sacīja. "Tev ir jāpazīst jocīgā galma dzīve."

ZIEMAS DIENA

Reiz Bruņinieks vēroja ziemas dienu. "Katrā sniegpārsliņā atspīd saule. Ir tik skais­ti," viņš domāja.

"Mūsu karaļvalstī ir notikums - skaista zie­mas diena," Bruņiniekam atbildēja Princeses.

KARAĻA UN FEJAS SARUNA

Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Labo Feju. "Kā rit Bruņinieka istabu iekārtošana mūsu pilī?" Karalis jautāja.

"Vēl nav gatavas," Feja atbildēja. "Plāns ir pārāk sarežģīts."

VIETA PILĪ

Reiz trīs Princeses teica Bruņiniekam: "Bei­dzot tev mūsu pilī ir atrasta vieta."

"Es esmu pieradis dzīvot kopā ar putniem," atbildēja Bruņinieks.

"Mēs redzam, ka tu šeit nespēj but laimīgs," sacīja Princeses. "Tu gribi dzīvot kā putns, bet tu tas neesi."

"Tā ir," piekrita Bruņinieks. "Kāda bus mana jaunā vieta?"

"Tās būs dažas istabas blakus troņa zālei," sacīja Princeses.

"Man patīk būt jums blakus," teica Bruņinieks.

GALMA PUTNS

Reiz dzīvoja kāds putns. Viņa ligzda bija sa­vīta uz Karaļa pils jumta.

"Es esmu galmam tuvu stāvoša persona," viņš lepni teica. "Galmā taču ir jābūt kādam, kurš katru rītu vēro Karali."

KARAĻA DZĪVE

ē

Reiz Bruņinieks dzēra kafiju kopā ar Karali. "Tev ir grūta dzīve," viņš teica Karalim. "Es tāds esmu piedzimis," Karalis atbildēja.

"Es daudz par tevi esmu domājis/' sacīja Bruņinieks. "Man mājās pie sienas ir tava fo­togrāfija."

"Es regulāri par tevi dzirdu," teica Karalis. "Būsim draugi," Bruņinieks piedāvāja. "Mēs jau tādi sen esam," Karalis pasmaidīja.

BRUNINIEKS UN PROSTITŪTA

ē

Reiz Bruņinieks aiz vientulības nolēma no­pirkt karaļvalsts Prostitūtu. Viņš tai kārtīgi sa­maksāja. Prostitūta godīgi paveica savu darbu. Viņa paskatījās uz Bruņinieku un gāja tālāk.

BRUNINIEKS KAFEJNĪCĀ

ē

Reiz Bruņinieks iegāja kādā kafejnīcā. Viņš nopirka pīrādziņu un sulas glāzi.

"Man gribētos ēst kopā ar Karali," viņš do­māja.

Karalis atpūtās savā pilī. "Man arī gribētos est kopa ar Bruņinieku," viņš domāja.

Bruņinieks izdzēra savu sulu un devās pa­staigā pa pilsētu. Bija pavasarīgs laiks. Karaļvalstī spīdēja saule.

BRUNINIEKA DRAUGS

ē

Reiz dzīvoja Labais Burvis. Viņš kādreiz bija bijis Ļaunais Burvis, tad Bruņinieks viņam nocirta galvu, bet Pūķis Burvja atliekas ielika ledusskapī.

Savukārt Labā Feja tās izzaga, salika kopā un atdzīvināja.