Dievi un karotāji

Hīlass neapstājās uzvilkt tuniku. Paķēris nazi, viņš joza augšā pa taku. Lācis? Vilks? Lauva? Vajadzēja notikt kaut kam tiešām nelāgam, lai māsa tā kliegtu.

Tuvojoties apmetnei, zēns izdzirda klusas, saspring­tas vīru balsis un saoda rūgtu pelnu smaku. Pieliecies aiz kadiķa, viņš palūrēja cauri zariem.

Viņš ieraudzīja četras kazas guļam nokautas; pārē­jās bija aizbēgušas. Viņš ieraudzīja karotājus karotā­jus pārmeklējam apmetni. Viņš ieraudzīja Škicu. Vienā drausmā mirklī zēns pamanīja tā pinkaino, ar dadžiem pielipušo kažoku un lielās, spēcīgās ķepas. Bultu, kas rēgojās Škicam no sāna.

Tad zēns pamanīja alā paslēpušos Izi; māsas šaurā sejiņa pārbīlī bija nobālusi balta kā sniegs. Kaut kas bija jādara, citādi meiteni atradīs.

Linga bija palikusi pie upes. Hīlasam bija tikai krama nazis bet kāds no tā labums? Divpadsmit vasaras pie­dzīvojis puika pret septiņiem līdz zobiem apbruņotiem vīriem.

Iznācis tur, kur bija katram redzams, viņš iebļāvās:

-   Šeit!

Pret viņu pavērsās septiņas pelnu pelēkas sejas.

Mezdams līkloču cilpas mežā, Hīlass aizvilināja uzbrucējus prom no māsas. Viņš nevarēja riskēt kaut ko uzsaukt meitenei, bet Izi bija gudra gan viņa izmantos izdevību un manīsies ārā no tās alas.

Nosvelpa bultas. Viena trāpīja rokā. Viņš iekliedzās un nometa nazi…

Sarāvies kņūpus būdā, Hīlass apskāva ceļgalus un šūpojās šurpu turpu. Viņam gribējās plosīties un kliegt, un kaukt. Kāpēc melnie karotāji uzbruka? Ko Hīlass un Izi, un Škics tiem bija nodarījuši?

Acis sūrstēja. Rīklē sariesās kamols. Viņš to nikni norija. Raudāšana Škicu neatsauks. Un Izi arī neatradīs.

-    Es neraudāšu, zēns skaļi sacīja. Es neļaušu viņiem man to nodarīt.

Atņirdzis zobus, viņš trieca dūri pret sienu, lai aiztu­rētu asaras.

Hīlasu atmodināja pa durvīm iespīdošā mēnesnīca, un vienu mirkli viņš nemaz nesaprata, kur atrodas. Viņš gulēja uz sāna un cīnījās ar baiļu uzplūdiem. Tad atmiņas atgriezās un kļuva vēl ļaunāk.

Tiklīdz pienāks rītausma, viņš sev sacīja, tu dosies uz Lapitosu un uzmeklēsi Telamonu. Izi noteikti ir pie Telamona. Ja ne, tu viņu atradīsi. Viņa ir sīksta un kalnus pazīst gan līdz tam izdzīvos.

Zēns noslēdza prātu, neļaujot sev domāt par iespēju, ka māsa varētu būt mirusi.

Kad acis aprada ar krēslu, Hīlass netālu no ieejas saskatīja kaut ko, kas līdzinājās māla ogļu pannai; tajā melnēja kaudzīte apdegušu kaulu. Blakus mētājās salauzts krama nazis un rindā sakārtotas bultas; katra bulta bija rūpīgi pārlauzta uz pusēm.

Hīlass sajuta uztraukuma adatiņas un pieslējās sēdus. Tāda rinda ar salauztām bultām te varēja atrasties tikai viena iemesla dēļ.

Mirušais uz muguras gulēja pie pretējās sienas. Viņa seju klāja drāna, bet pēc nekrāsotās tunikas un tulznai­najām kājām Hīlass uzminēja, ka viņš bijis zemnieks.

Droši vien miroņa radiniekus plēsa pušu gan bailes no melnajiem karotājiem, gan nepieciešamība nomierināt sava rada dusmīgo rēgu; bet rituāli nebija atstāti neievē­roti. Mirušo bija noguldījuši uz niedru paklājiņa līdz ar viņa sirpi un šķēpu, iepriekš nonāvējot ieročus, salaužot tos uz pusēm, lai rēgs tos varētu lietot. Šī paša iemesla dēļ bija sadauzīta viņa krūzīte un bļodiņa un nožņaugts suns, kas gulēja turpat netālu, gatavs sekot saimniekam pēcnāves dzīvē. Un tas laikam bija viens no bagātākajiem zemniekiem, jo tālākajā stūrī kluknēja miris vergs. Arī

tas, tāpat kā suns, bija nogalināts, lai varētu apkalpot savu kungu.

Kaps, Hīlass nodomāja. Tu esi atradis pajumti kapā.

Viņš nespēja noticēt, ka nav pamanījis zīmes. Tāpēc cieminieki pie stropiem bija nolikuši ziedojumus: lai bites varētu piedalīties bēru mielastā. Tāpēc kaps bija stāvējis vaļā: lai ļautu garam aiziet.

Un Hīlass bija pārkāpis visus likumus. Viņš nebija tuvojies no rietumiem, piespiežot pie pieres dūri, un nebija lūdzis Senčiem atļauju ienākt.

Neuzdrošinādamies elpot, zēns pasniedzās pēc savām mantām.

Mirušais vergs kaktā atvēra acis un lūkojās viņā.

3

Līķa āda bija vaskaini bāla kā nesen mirušajam un acis mēnesnīcā zalgoja.

Hīlass piespiedās pie kapa sienas. Viņš redzēja, kā pelēkās lūpas paveras. Viņš dzirdēja mironi ierunājamies.

Balss bija tik tāla kā pati nāve. Valoda kā vanagu saucieni tālās, saltās debesīs kādā mēlē, ko zēns nesa­prata.

Nē, viņš domāja. Tas nevar būt.

Līķis gari, drebelīgi nopūtās. Āa… Paliec…

Hīlass noelsās. Viņš redzēja, kā, mironim runājot, mēnesnīcā sakustas putekļi. Elpa. Līķis elpoja. Tu… tu esi dzīvs, zēns čukstēja.

Mironis atieza zobus drausmā smaidā. Ne… ilgi vairs ne…

Iekšēji drebēdams, Hīlass pavirzījās tuvāk. Zeme zem plaukstām kļuva lipīga. Viņš saoda svaigas asinis.

Mirstošais bija jauns viņam neauga bārda. Viņš nebija vergs, kā Hīlass bija nodomājis; tumšie mati nebija apcirpti, bet gari un sapinkājušies pletās zemē zem jau­nekļa. Un viņš nebija zemnieks pēdas bija pārāk gludas. Svešinieks bija ģērbies smalka linu auduma svārkos līdz ceļiem un ar spirālēm izšūtu malu. Ap slaido vidukli bija cieši savilkta plata ādas josta. No jostas bagātīgi greznotā makstī karājās duncis, un svešajam ap kaklu skaisti