Dievi un karotāji

Līdz pat brīdim, kad viņi ar meiteni atrada krastā to asiņaino tunikas strēmeli, Telamons bija cerējis, ka Hīlass vēl ir dzīvs. Pat pēc tam viņam bija grūti noticēt. Hīlass un miris? Viņš nekad neatgriezīsies?

Uguns sprakšķēja un krakstēja, aprijot eļļā izmērcē­tos izskalotos kokus un ķeroties klāt ķermenim.

Debesis pēc vakardienas lietusgāzes bija noskaidro­jušās, un Jūra bija rāma kā piens. Telamons stāvēja un mirkšķināja acis saules gaismā. Viņš juta, kā rīklē iezogas degošas miesas taukainais smārds. Pagriezis galvu, zēns skatījās, kā sīki vilnīši sērīgi apskalo oļus. Viņš domāja par Hīlasa līķi, kas guļ kaut kur Jūrā un neviens neveic rituālus, lai palīdzētu viņa garam ceļā.

Pagrābis riekšu pelnu, Telamons uzsmērēja tos sev uz sejas. Tas bija sāpīgi, bet viņam to vajadzēja. Bija sevi jāsoda. Visā bija vainojams viņš. Ja viņš nebūtu saticies ar Hīlasu pie vraka, Krātoss vēl būtu dzīvs. Un Hīlass arī.

Pa gabalu viņu ar aizvien augošu cieņu uzlūkoja vīri. Tie bija redzējuši, kā Telamons izlauza Koronosa dunci no tēvoča aukstajiem miroņa pirkstiem, un nu redzēja, kā viņš smērē uz sejas pelnus. To viņi atbalstīja. Tā tam vaja­dzēja būt: jaunais radinieks pārņēma vadību no mirušā.

Telamons zināja, ka vajadzētu lepoties. Galu galā viņš bija atguvis dunci savas dzimtas mantojumu. Taču viņš juta kaunu.

Vēl nelāgāk bija tas, ka viņš līdz nonākšanai Likonijā acīmredzot bija galvenais. Zēns zināja, ka nevar uzņem­ties tādu pienākumu, un viņam bija aizdomas, ka arī vīri to zina. Trīspadsmit vasaras redzējis puišelis vadīs divtik vecus karotājus?

Vakar īlārkoss, Telamona tēvoča vietnieks, bija pajau­tājis, vai sadedzināt Krātosa mirstīgās atliekas saskaņā ar tiem rituāliem, kādus ievēroja viņš pats, vai arī vest to atpakaļ uz Likoniju un apbedīt ierastajā veidā Senču Vietā. Telamons nezināja, ko lai dara. Viņam derdzās doma par līķa sadedzināšanu tāpat kā viņam bija rie­bušies tēvoča piekoptie rituāli; bet viņš neuzdrošinājās to atzīt, un beigās īlārkoss pieņēma lēmumu pats.

-   Tātad tu tagad esi varonis, aiz muguras ieņirdzās kāda balss.

Telamons sabozās.

Keftiešu meitene izskatījās pēc maza, noplukuša vanaga. Viņa bija netīra. Meitene gan bija ārkārtīgi nopriecājusies, ieraugot to ēģiptiešu vergu, kuru viņas māte bija sūtījusi līdzi, lai meitu pieskatītu, bet attei­kusies pieņemt viņa piedāvāto tīro tuniku; un viņa bija atglaudusi matus atpakaļ, it kā speciāli pievēršot uzma­nību rētai, kas pāršķēla vaigu kā jauna mēness sirpis.

-   Vācies, Telamons noņurdēja.

-   Kāda ir sajūta? meitene mīlīgi apvaicājās. Tu esi atdabūjis savu dārgo dunci, un Hīlass ir pagalam. Vai tu lepojies ar sevi?

-    Lepojos? Zēns paraudzījās apkārt, vai neviens nenoklausās. Viņš bija mans labākais draugs!

Sārts, dzirkstelēm šķīstot, sabruka. Keftiete uzlūkoja Telamonu ar samiegtām acīm. Tu droši vien zini, ka tavi radi nodedzināja visu ieleju?

-   Aizveries!

-    Aizsūtīju savu vergu paskatīties. Viņš teica, ka tā jau sākot zaļot. Drīz vien tur būs tā, it kā jūsu upura nemaz nebūtu bijis.

Telamons aizsoļoja prom pa krastu, bet meitene, viņam par lielām dusmām, sekoja. Kas ar mani notiks? viņa jautāja.

-    Mēs tevi aizvedīsim atpakaļ uz Likoniju, viņš atcirta. Tur ir tava māte lai viņa tiek ar tevi galā.

-   Nē, es gribēju teikt…

-   Es zinu, ko tu gribi teikt. Man ir vienalga, ka viņa ir noslēgusi vienošanos ar manu tēvu, es ar tevi negulēšu. Viņš zīmīgi pablenza uz rētu. Tu esi pārāk neglīta.

Meitene rejoši iesmējās. Nu ko, tas vismaz ir kaut kas.

Zēns pacēla akmeni un aizmeta to Jūrā.

Pie kuģa īlārkoss pašlaik upurēja cūku Zemes Drebinātājam, cerot uz drošu braucienu līdz Likonijai. Tas atsauca Telamonam atmiņā pašu pirmo upurēšanu, ko viņš bija redzējis. Viņam toreiz bija apritējušas četras vasaras, un viņš izbrīnījās par asins strūklu, kas izšļācās no auna pūkainā kakla. Vai tas iedarbosies? mazais jautāja, un viņa tēvs Testors paspieda dēla roku un atbil­dēja: Tas jāizlemj dieviem.

Tagad, kad Telamons noskatījās, kā debesis vijas taukainu, melnu dūmu grīstes, viņu piepeši kā sitiens ķēra atskārsme. Nu protams, viņš nodomāja. Viss ir dievu griba. Kāpēc viņš to nebija saskatījis jau agrāk? Viņu dēļ mani plosīja izvēle starp radiem un Hīlasu. Viņi noteica to, ko es darīju. Man nebija izvēles.

Nebija izvēles, viņš domāja. Un sajutās mazliet labāk. Tas nozīmēja, ka nekas no notikušā nav viņa vaina.

Viņš domās deva solījumu. Tiklīdz tikšu mājās, es došos uz satikšanās vietu Kalnā. Es upurēšu teļu par Hīlasu un Izi.

-Jā, viņš noteica. Tā rīkoties būs pareizi.

Viņš to bija pateicis skaļi un nu sagatavojās meite­nes izsmieklam; taču viņa neklausījās. Viņa ar plaukstu aizsedza acis un rādīja uz ūdeni, kur bija noenkurots kuģis.

-   Paskaties, viņa klusiņām sacīja. Delfins ir atgrie­zies.

Pienāca īlārkoss kopā ar dažiem vīriem. Tas ir tas pats delfins, kas atpeldēja pakaļ ārpusniekam, viņš sacīja Telamonam. Mēs nezinām, ko tas nozīmē.

-   Es noskaidrošu, meitene vēsi noteica.

Telamons nošņaukājās. Nekā nebija! Es tevi nelai­dīšu Jūrai ne tuvumā, tu mēģināsi aizbēgt…